Viss bija lieliski, līdz pašos zilo ezeru zemes biezokņos - jo meži tur tiešām ir īsti biezokņi - nokļuvām līdz pirmajām naktsmājām. Saule jau gāja uz rietu, kad klauvējām pie saimnieka namdurvīm. Ciet! Un neviens neatsaucas. Zvanot uz man zināmo tālruņa numuru, tas klusēja, līdz tika atslēgts. Aptaujājām kaimiņus, neviens neko nezina. Nu ko - jāmeklē naktsmājas viesnīcās. Bet izrādījās, ka visas ir pārpildītas. Vienā, otrā, trešajā - nevienas brīvas vietas. Ir augusts, riktīgi karsta sezona... Nolēmām doties uz kādu citu tuvējo miestiņu. Tur atkal nekā! Jau pilnīgā tumsā kādā mazpilsētiņā bijušās pionieru nometnes nolaistajās telpās, kas mūsdienās iekārtotas kā kopmītnes, atradām brīvu istabiņu un bijām laimīgi, ka vismaz ir, kur galvu nolikt. Pārējās istabās gan valdīja kārtīga, trokšņaina uzdzīve - saules nogurdinātie lietuviešu jaunieši gaidīja, iespējams, saullēktu. Kaut nogurums bija liels, aizvērt acis izdevās tikai uz pāris stundām.
Man te nauda mētājas
Bet rīts jau aicināja ar sauli, zilām debesīm un solījās būt jauks, ja vien nebūtu fakta, ka tuvākajā apkārtnē nebūs kur apmesties. Dzerot rīta kafiju ārā uz soliņa pie nometnes parādes durvīm, sastapu kopmītņu lielāko trokšņotāju. «Ā, jūs esat no Latvijas?» sadzirdējis mūsu dialogus, mundri vaicāja muskuļots puisis tā ap gadiem trīsdesmit.
Piekrītoši māju ar galvu, pie sevis uzdzīvotājam veltot dažus kūts iemītnieku apzīmējumus. «Mirkli pagaidiet, kaut ko jums atnesīšu!» pateica vīrietis un aizsteidzās uz savu mašīnu. Un tad jau viņš nāca, abās lāpstas izmēra saujās kaut ko nesdams. «Ņemiet, tā taču latviešu nauda, vai ne? Man te mašīnā jau vairākus mēnešus grabēdama mētājas. Tik ātri uz Latviju nebraukšu, jo vasaras sākumā biju. Bet šo naudiņu bankas negrib ņemt pretī.» Un sabēra man un manam dēliņam saujās kaudzīti baltas latviešu naudiņas... Mums no pārsteiguma pat mute palika vaļā - vēlāk pārskaitījām - 60 latu... Vēl saucām, vai puisis nav pārdomājis, tā tomēr nav maza nauda. Šis tikai atmeta ar roku - mums noderēšot.
Uz palikšanu pie direktora
Bez garantētas naktsmītnes palikuši, braucām vienkārši tālāk pa lauku ceļiem un lūkojām, kur varētu apmesties. Kādā meža ielokā redzam - skaista sēta, pie kuras varētu izkāpt nofotografēties. Pēc mirkļa mājās ar auto atgriezās saimnieks. Uzsākām sarunu ar domu, vai leišu kungs nezina, kur te kāds istabas izīrē. Un vēl pēc mirkļa tikām laipni ieaicināti apmesties padzīvot viņa mājā ezera krastā. Par cenu gan jāvienojoties ar mājas saimnieci.
Tikai vēlāk uzzinājām, ka esam apmetušies pie Labanoras reģionālā parka direktora, kura valdījumā 288 kvadrātkilometri un parka teritorijā esošie 300 ezeri. Patiesībā Labanoras parks, kurā ietilpst vairāki rezervāti, un Augštaitijas nacionālais parks ir kā mūsu Tērvete un Latgale, pareizinātas vismaz ar desmit. Iespaidīgi dabasskati! Viena no lielākajām ekstrām, ja neskaita saimnieku lielo laipnību un dāsnumu, šajā vietā, ko kartē apzīmē ar Juodapurvis, bija lielais, skaistais, salām un pussalām bagātais Peršokšņu ezers. Mēs nodzīvojām šajā mājā divas diennaktis. Ilgāk kļuva neērti, jo... saimniece naudu par izmitināšanu kategoriski atteicās ņemt.
Ar rupjmaizi un gumijkoku
Kad savus piedzīvojumus Lietuvā atstāstu seniorei Ligitai Režais, arī viņai ir ko pastāstīt. Tas bijis 1950. gadā, kad Ligita kā jaunā skolotāja ar draudzeni nolēmusi doties uz Kauņu, lai veidotu sadraudzības kontaktus ar Kauņas 6. vidusskolu. Tiesa, viesnīcu abas jaunietes toreiz nebija pasūtījušas. Kā nu tas bijis, kā ne - nākusi nakts, un jaunās sievietes palikušas bez naktsmājām. Bet kā no zila gaisa uzradusies kāda kundze un uzaicinājusi nakti pārlaist viņas mājā. Meitenes, protams, bijušas pateicīgas. Turklāt mājas saimniece uzklājusi negaidītajām viešņām galdu. «Atceros, leišu rupjmaize bija tik garda, tik garda! Un es to slavēju. Vakara gaitā sarunās paslavēju arī saimnieces skaisto istabas puķi - gumijkoku. Un tā mēs aizgājām gulēt. Kad pamodāmies, mums jau atkal tika uzklāts galds! Un tur nāca saimniece ar veselu rupjmaizes kukuli, ko iedot mums līdzi. Bet tas vēl nav viss - viņa bija nogriezusi zariņu no gumijkoka, lai aizvedam mājās un iestādām. Šis piedzīvojums pavēra visciešāko draudzību ar saimnieci daudzu gadu garumā,» atceras Ligitas kundze.