Noskaņo arī vecāki
«Sabiedrībā vienai daļai skolā eksaktie priekšmeti labi padevušies, un viņi aicina tos mācīt obligāti visiem vairāk un sarežģītāk. Otrai daļai jau vairākās paaudzēs ir teikts: «Es ar to fiziku skolā nevarēju tikt galā, mana māte nevarēja, un mana meita jau arī nevarēs.» Līdz ar to šī daļa uzskata, ka tas nav domāts viņiem,» novērojusi Dace Namsone, LU Dabaszinātņu un matemātikas izglītības centra vadītāja. Viņa uzsver, ka pamatjautājums tomēr ir - vai mums vajadzīga dabaszinātnēs izglītota sabiedrība vai daļa sabiedrības (mazākā), kas par tām zina daudz, plus daļa, kas nezina neko. «Manuprāt, pamatkursa saturam jābūt tādam, lai pamatus spēj apgūt katrs skolēns, bet tie, kas var vairāk - mācās padziļināti.»
Biruta Šķēle, Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas prezidente un Rīgas Franču liceja fizikas skolotāja, bieži dzird, kā vecāki saka: nesaprotu, kā mans bērns vispār kaut ko tajā fizikā saprot… «Mēs tik daudz slikta izdarām ar šo attieksmi - ak, tas ir tik grūti un sarežģīti. Bet fizika taču būtībā ir mūsu ikdiena, apkārtne. Ja to mācot uzsver, grūtuma ir mazāk,» skolotāja saka un piebilst, ka skolēnam bubulis mēdz būt arī ne pati fizika, bet tas, kā viņu tajā novērtēs.
Arī Velga Kakse, VISC vecākā referente dabaszinātņu un vides izglītības mācību satura jautājumos, kad vēl mācījusi ķīmiju skolā, regulāri sastapusies ar skolēniem, kas jau 8. klasē, kad šis priekšmets sākās, paziņoja: es to jūsu riebīgo ķīmiju nemācīšos, jo tā ir slikta. «Tad teicu, lai velk nost drēbes, botas - bez ķīmijas nekā no tā nebūtu. Bioloģija ir bērniem tuvāka, jo ir «dabiskāka», uz to ir labāka iepriekšējā motivācija. Fizikā un ķīmijā viņiem nav iepriekšējās pozitīvās pieredzes. Mājās vecāki noskaņo - sāksies tev ķīmija, tad tu redzēsi! Bērni dzird, arī medijos, par ķīmiskajām katastrofām, par to, ka elektrība var nosist utt. Skolotājam jāspēj šo negatīvo motivāciju pārvērst pozitīvajā, īpaši sākumā. Jārada interese. Rīkstes metode, ko joprojām šur tur lieto, tikai pastiprina pretestību.» V. Kakse piekrīt, ka eksakto priekšmetu saturs jāmaina un maksimāli jāsasaista ar praktisko ikdienas dzīvi. «Cik tad ilgi viedtālruņu laikmetā vilksi to klucīti pa slīpo plakni?»
Faktu kaudze vai prasmes
Vislielākā ietekme uz skolēnu rezultātu ir skolotājam un viņa darbam stundās. Sevišķi eksaktajos priekšmetos, jo to saturs ir sarežģītāks - ar abstraktiem jēdzieniem, formulām u. tml. «Ja jaunieši teiktu, ka viņiem eksaktie priekšmeti patīk, ir aizraujoši, ka viņi saredz jēgu, kāpēc tos mācās, tad mēs varētu cerēt, ka viņi arī karjeru izvēlēsies šajā jomā. Lai tas tā notiktu, tādam ir jābūt mācību procesam. Patlaban daudzi jaunieši ar labām sekmēm un rezultātiem olimpiādēs neturpina studijas eksaktajā jomā, jo nav intereses,» teic D. Namsone un min dilemmu par eksakto priekšmetu apguves mērķi: zināt daudz faktu un teorijas vai iemācīties arī dzīvē vajadzīgas prasmes - domāt, plānot, eksperimentēt, risināt problēmas, izmantot IT iespējas, ar apkārtējo dzīvi saistītus piemērus u. c. Taču iepriekšējam mācību saturam vienkārši pielikt klāt dzīves prasmju apguvi nav reāli, kaut kas jāņem nost, citādi visam tiek tikai izskriets cauri. D. Namsone uzskata, ka jāmaina mācīšanas pieeja - jāizmanto metodes, kas vienlaikus ar priekšmeta zināšanām sniedz prasmes. «Kļūst aizvien vairāk skolotāju, kas veiksmīgi to dara. Taču daudziem arsenālā šādu metožu nav. Nereti vajag pārmaiņas skolotāju uzskatos par to, kas ir mācīšana.»
Arī B. Šķēle piekrīt, ka metodēm jābūt daudzveidīgām, mūsdienīgām un ka jāmāca vispirms kvalitatīvi, pietuvināti dzīvei un tikai pēc tam operējot ar formulām. Viņa gan norāda, ka tā vietā, lai slavētu vai kritizētu skolotāja darbu, būtu pastiprināti jāpēta, ar kādiem paņēmieniem var sasniegt labāku rezultātu. «Skolai, ministrijai, vecākiem jādarbojas vienā virzienā, bet patlaban skolotājs ir kā starp dzirnakmeņiem.» B. Šķēle arī teic, ka nevar mācīt tikai to, ko vajadzēs dzīvē, jo būtiska ir arī vispārējā attīstība, kur spriestspēja izaug tikai uz plašas pamatzināšanu bāzes. Patlaban gan mācību programmā trūkst sabalansētības - skolēnam jāzina kaut kas par visām tēmām, taču papildlietas no pamatlietām derētu nošķirt, uzskata skolotāja. Viņasprāt, motivējot skolēnus, arī nav jāiet skolēnu pavadā. «Ne vienmēr pusaudzis pats spēj izsvērt, tāpēc izvēlas vieglāko ceļu, ko pēc tam nožēlo. Mani bijušie skolēni ir vēlāk teikuši - kāpēc jūs mani toreiz nepiespiedāt?»
Saasinās pretrunas
Ar katru gadu eksakto priekšmetu kontekstā saasinās pretrunas arī starp skolu, augstskolu un darba devējiem, starp šīm pusēm trūkst sadarbības, kopīgas mērķu izpratnes un diskusijas, stāsta D. Namsone. «Augstskolu mums ir daudz, jauniešu pietrūkst, līdz ar to studijās viņus uzņem praktiski bez atlases «sieta» fizikā vai ķīmijā. Šādi augstskolās nonāk arī tie, kuriem atbilstoši viņu zināšanu līmenim tur nevajadzētu atrasties. Skolotāji pārmet, ka augstskolās pirmajā semestrī nereti tiek prasīts tas, ko skolā sen vairs nemāca, bet augstskolas saka, ka skolas neiemāca to, kas vajadzīgs augstskolā.»
Pēc VISC datiem centralizēto eksāmenu (CE) fizikā šogad pieteikušies kārtot 1498 12. klases beidzēji, bet ķīmijā - 677. Pērn skaitļi bija līdzīgi, arī rezultātu līmenis īpaši nesvārstās. «Šajos CE apguves procents ir virs 50%, jo tos izvēlas kārtot skolēni, kas ir pārliecinātāki par savām zināšanām šajās jomās,» skaidro V. Kakse. Šo eksāmenu licēju skaits vairāku gadu griezumā gan ir sarucis, jo augstskolas uzņemšanas prasībās kļuvušas piekāpīgākas. «Eksaktajās studiju programmās tās prasa CE fizikā VAI angļu valodā, ķīmijā VAI matemātikā. Skolēnam tātad pietiek ar trim obligātajiem CE - matemātikā, angļu valodā un latviešu valodā. Vienīgie, kas joprojām strikti prasa dabaszinātņu CE, ir RSU. Kaut gan fizikas eksāmenu daudzi potenciālie RTU studenti liek tāpēc, lai fiziku būtu vieglāk mācīties pirmajā kursā.»