Kaut gan vidējās un vecākās paaudzes skatītājiem Skulmes vārds varbūt šķiet pašsaprotama latviešu glezniecības kanona sastāvdaļa, tomēr nav izslēgts, ka jaunākiem ļaudīm tas var pārtapt par neredzētu un nezināmu kanonu, jo sen apnikusī XX gs. otrās puses pastāvīgās ekspozīcijas neesamības problēma jau nav atrisināta. Zināšanu robu aizpildīšanā atliek cerēt uz rekonstruētā Nacionālā mākslas muzeja telpām (to iegūšanai gan, izskatās, būs vēl jāpārvar viena šķēršļu josla pēc otras). Līdz tam jo vērtīgāks kļūst privāto galeriju piedāvājums, šai gadījumā - mecenāta Jāņa Zuzāna jaunieguvumu skate, kas papildināta ar gleznotājas īpašumā esošajiem darbiem.
Līdzīgi kā kolēģim Vilnim Vējam citas recenzijas sakarā, šoreiz jāpārdomā, ko jaunu pateikt par mākslinieku, kura sniegums iepriekš jau vairākkārt apcerēts. Katrā ziņā nacionālās pretestības un gleznieciskās formas atbrīvošanas paralēlisms šoreiz ir tikpat nolasāms, pārstrādājot modernisma abstrahējošo pieredzi savam laikam aktuālos vēstījumos.
Eksistenciālie tēli
Hronoloģiskais atskaites punkts ir Skulmes 1968. gada personālizstāde, «kur brīvā žesta izteiksmes ietekmē radās sociālā protesta noskaņu caurstrāvoti eksistenciāli tēli, kas bija par iemeslu izstādes aizliegšanas draudiem cenzūras caurstrāvotajā padomju teritorijā» (no izstādes anotācijas). 1968. gada glezna bez nosaukuma, kas portretē ceļos nometušos sievieti ar augšup vērstu skatienu un uz krūtīm sakrustotām rokām, liek domāt par upura - lūdzēja situāciju, ko varētu iekļaut rāmjos tikai ar oficiāli akceptēta ļaunuma, piemēram, nacistu zvērību, uzskatāmu tēlojumu (vai ierakstīšanu nosaukumā). Apkārt iezīmēto lāpstu silueti burtiski norāda uz bedres malu kā norises vietu. Kontekstu precizē pati gleznotāja: «Dramatiskais un traģiskais manā glezniecībā parādījās nozīmīgajā 1968. gadā, kad risinājās Čehoslovākijas notikumi» (Dž. Skulme. [Katalogs] Sast. S. Sīle. Rīgas mākslas telpa, 2008). Viens no tiešākajiem brutālās vardarbības ilustrējumiem neoekspresionistiskā formu valodā ir arī darbs Tautasdziesma (1969) ar zemē notriekto tautumeitu. Mazliet agrākos darbos vērojami «tīrāki» un dekoratīvāki formas meklējumi, kā 60. gadu sākuma kompozīcijā Sēdošā tautumeita - no tūbiņas izspiesta līnija veido zīmējumu virs faktūrainiem apakšslāņiem un plānā lazējuma kārtām. Līdzās klasiskajai eļļai uz audekla vai kartona sastopama arī, piemēram, tehnika Šīferis, akrils - eksperimentālas pieejas liecība mākslas materiālu (ne)pieejamības kontekstā.
Klasika un primitīvisms
Tumsnējās, robustās sievas iezīmētas ar platas sarenes vilcieniem, kas reizēm atgādina Franca Klaina gigantisko, melno triepienu haotiskās sadursmes, bet šeit tās noformējušās kā stabilu, pašapzinīgu figūru aprises. Savukārt gleznu Sēdošā (1968-1969) gribētos nosaukt par Djego Velaskesa infantes aktu - gan poza, gan matu kontūras vedina domāt par dižā spāņa glezniecību vēl pirms 70. gadu darbiem, kuros šīs norādes ir pilnīgi uzskatāmas. Tas pats sakāms par vēl lakoniskāko Kariatīdi (1966), kura jau pārtapusi akmens elkus atgādinošā zīmē - nav gandrīz nekā no netverami mainīgā sociālistiskā reālisma, kurš arī skarbā stila ietvaros pieprasīja strādniekus, zemniekus un viņu ražīgo darbu, tikai bez kičīgi saulainā naturālisma. Tomēr ir noteiktas paralēles ar 60. gadu tendenci reabilitēt formas elementu pašvērtību. Bez senākas klasikas impulsiem masīvās būtnes ar milzīgajām galvām un plaukstām nepārprotami atsauc atmiņā 20.-30. gadu neoklasicismu, bet to ģeometriski tektoniskā stabilitāte - kubisma atskaņas un gleznotājas mātes tēlnieces Martas Skulmes skulpturālos tēlus. Skulmes 60. gadu gleznas lielā mērā ir caurspīdīgi, lazējoši zīmējumi ar otu - ekspresīvi, taču vienlaikus apvaldīti un formas ziņā mērķtiecīgi.
Skiču klāsts, kas ierasti paver durvis uz radošo virtuvi, sasaucas ar jaunākajām gleznām - koši rotaļīgajām lellītēm princesītēm, kuru aprisēm saknes meklējamas Skulmes meitas Martas bērnības zīmējumos, kubisma un primitīvisma akceptētajās deformācijās un brīvā proporciju apspēlē. Tautumeita (2008) savieno (neo) fovistisku krāsainību un laukumu sastatījumus ar bērnišķīgu naivismu sejas un galvas traktējumā. Modelis (2012) iemieso spāniski čigānisku tipāžu, ar melnas līnijas vilcieniem uzburot figūru un Velaskesa gleznām tipisko svārku aprises uz amorfo, spilgto joslu un laukumu fona. Savukārt Marta sarkanās zeķēs (1970) ir vienīgais darbs no jaunrades vidusposma, apliecinot femīno veidolu ilglaicīgo, tematiski stabilo, bet stilistiski variablo pievilcību.