Pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, notiekošie procesi šajā jomā ir kļuvuši vēl satraucošāki: vairāk nekā puse mūsu valsts iedzīvotāju jeb 52% ir atzinuši, ka būtu ar mieru saņemt algu «aploksnē». Dievs nedod, ja visi šie cilvēki tiešām realizēs savus nodomus! Valsts varēs kārtējo reizi skaitīt, cik miljonu latu neieplūst tās budžetā. Tomēr bīstams šajā gadījumā ir ne tikai iespējamā budžeta «caurums», bet arī fakts, ka cilvēki ir zaudējuši ticību šai valstij. Daudzus gadus tika stāstīts, ka, maksājot nodokļus, cilvēks var rēķināties ar noteikta lieluma pensijām, dažādiem pabalstiem, kā arī algām pedagogiem, mediķiem, policistiem utt. Savukārt šobrīd notiekošie procesi ir diametrāli pretēji. Proti, nodokļu slogs joprojām tiek celts, bet dažādu sociālo maksājumu daļa ar katru brīdi arvien vairāk samazinās. Turklāt ir atklāti pateikts, ka arī 2011.gadā šis process tikai turpināsies.
Bīstami ir arī tas, ka publiskajā telpā sāk veidoties diskusija par to, vai vispār ir vērts maksāt nodokļus, ja pretī netiek saņemti adekvāti valsts pakalpojumi. Un tas var radīt apburto loku, no kura būs grūti izkļūt: nemaksājot nodokļus, valstij savas funkcijas pildīt kļūs arvien grūtāk, savukārt tās pakalpojumi kļūs vēl nepieejamāki utt. Protams, var teikt, ka pēdējos gadus valsts ir dzīvojusi pāri saviem līdzekļiem un tagad jāsāk dzīvot atbilstoši esošajai situācijai un rocībai. Tomēr jāņem vērā, ka pietiekami liela iedzīvotāju daļa nav ņēmusi lielus aizņēmumus, nav pirkusi limuzīnus, un nu šiem iedzīvotājiem jāmaksā par absolūti kļūdaini realizēto valsts politiku. Tā vietā, lai valsts amatpersonas, meklējot ticamus argumentus, kādēļ saņemt algas aploksnē ir slikti, darbinātu kārtējo politaģitāciju: «Esi modrs, neguli (maksā nodokļus), citādi tevi apzags!», ieteiktu atcerēties par sabiedrību, kura vēro un vērtē. Jo šī nodokļos nomaksātā nauda nenozīmē tikai tikšanu pie daktera vai sava bērna kvalitatīvu skološanu, tā arī baro izšķērdīgo, lielo valsts aparātu. Citādi Latvijas problēmas vēl vairāk padziļinās nevis globālā krīze, bet gan pašu iedzīvotāju neticība valstij.