Politisko partiju kalkulācijās par savām izredzēm vēlēšanās viens no visvairāk intriģējošiem un vienlaikus bezjēdzīgākajiem tematiem ir tie apmēram 30-35% vēlētāju, kuri socioloģiskajās aptaujās atzīst, ka nezina, par ko balsot, attiecīgi - vai nu savu izvēli izdara impulsīvi pēdējā brīdī, vai arī nebalso vispār. Ak, ja vien izdotos atrast tos pareizos vārdus un pareizās kandidātu «sejas», kas šo ļaužu daļu iekustinātu, tad nu gan - ne tikai pārvarētu 5% robežu (objektīvi partiju, kuru reitings svārstās 1-4% robežās, galvenais mērķis), bet pat iegūtu 10, varbūt pat 15 procentu atbalstu! Šie noslēpumainie «30 procenti neizlēmušo»...
Problēma, šķiet, ir tā, ka galvas lauzītāji un arī komentētāji vadās no sava profesionālajā kretīnismā sakņotā priekšstata, ka politika vispār ir kaut kas ļoti svarīgs. Mūsu rīcībā ir daudzi kopumā pareizi argumenti. «Ja tu nebalso, tad vēlāk nežēlojies, ka visādi ķēmi savēlēti» un daudzie šī uzstādījuma atvasinājumi. Un tie, atkārtošos, ir pamatoti, ja pieņem, ka sarunu biedra izjūtās jēdzieni «politika» - caur «valsti» - un «zeme, kurā es dzīvoju» ir savstarpēji saistīti. Tomēr ir nelāgas aizdomas, ka XXI gadsimtā tā gluži nav. Un vaimanāt par to ir tikpat lieki, kā šausmināties par līdzcilvēkiem, kuri mierīgi dzīvo bez tā, kas «ikvienam normālam, izglītotam cilvēkam ir jāzina» (seko varianti - cilvēka bioloģija, tehnoloģijas, vēsture utt.). Nu, ir it kā jocīgi, ka cilvēks ik dienu apgrozās vidē, par kuru viņš neko daudz nezina (Kas tas par koku? Kāpēc šai ielai tāds nosaukums?), tomēr diez vai tas rada viņam neērtības vai - vēl trakāk - sirdsapziņas pārmetumus. Kādēļ lai neinteresēšanās par politiku būtu vairāk nosodāma? Es gluži labi iztieku bez zināšanām, piemēram, par Latvijas sportistiem, un neuzskatu, ka tāpēc neesmu valsts patriots.
Jā, bet tās esot nesalīdzināmas lietas. Kā uz to skatās, turklāt šī nav tikai Latvijas problēma. Visā pasaulē ļaudis politiski aktivizē vai nu apdraudējuma sajūta (viņiem pašiem, grupai, ar kuru viņi identificē sevi), vai arī - tas gan attiecas uz mazākumu - ja runa ir par kaut kādām fundamentālām vērtībām (subjektīvā izpratnē, protams). Piemēram, ASV politika nebūtu tik jestra, ja nebūtu t. s. kultūras karu (jautājumi par abortiem, nāvessodu, ieročiem, seksuālajām minoritātēm, eitanāziju u. c.). Lai arī Latvijā šādi konflikti cilvēku ikdienā tā īsti nav aktuāli, atliek pirmais mobilizējošais elements - apdraudējuma sajūta. Man subjektīvi liekas, ka tādai vajadzētu būt, tomēr varu saprast arī tos, kuriem šķiet, ka arī šajā gadījumā izšķiroši būs mūsu ārpolitiskie partneri, nevis personālijas Jēkaba ielā. Un vēl jāņem vērā Latvijas vēstures XX gadsimta otrajā pusē daļai Latvijas sabiedrības iedzītā gatavība un māka pielāgoties jebkādam režīmam un apstākļiem...
Īsumā - rekomendācija politiķiem būtu, prasti sakot, likties mierā ar maģiskiem rituāliem neizlēmušo 30% virzienā, vairāk domājot par tiem vēlētājiem (tātad politiski aktīviem bez pierunāšanas), kurus konkrētā partija pati pievīlusi, attiecīgi - atgrūdusi, un tiem, kurus var atkarot (nekā nosodāma!) citai.