Kaspars Podnieks (29), šķiet, ir viens no viņiem. Pāris Podnieka kolēģu viņa izstādes Neparasta vieta atklāšanā VKN (Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļa) galerijā Spīķeros Maskavas ielā 12/1 pat sacīja, ka viņš esot labākais jaunais latviešu mākslinieks. Mūsdienās šādam vērtējumam it kā neesot kritēriju, tomēr tas atstāj iespaidu.
Podnieku raksturo kā mākslinieku no Drustiem. Tādu viņš arī sevi attēlo izstādes darbos, kur redzams levitējam virs savas vecāku saimniecības, ezera, lauku ceļa, pļavas un citām vietām. Turklāt šī lidināšanās panākta tīrā veidā, nemanipulējot ar attēlu. Podnieka jaunajā izstādē eksponētie darbi turpina fotogrāfiju sēriju, kas līdzās Ojāra Pētersona, Monikas Pormales, Jāņa Garanča un citu mākslinieku darbiem bija apskatāma izstādē Mūslaiku varoņi Cēsīs 2009.gada vasarā.
Drustu drošībā
Tā arī Podnieku humoristiski prezentēja izstādes atklāšanā - kā laucinieku. Uzstāties bija aicināts šlāgeru duets Sandra, fonā slīdēja slaidšovs, kurā vakara galvenais varonis Podnieks bija apskatāms fotogrāfijās, kas šķita parodējam provinciālu tūristu. Pāris dienu vēlāk satiktais mākslinieks likās esam cits cilvēks nekā slaidšovā redzētais «pāķis». Lietišķs un relaksēts, ar cigareti zobos un datoru padusē, viņš mani satika Mākslas akadēmijas pagalmā. Vai vakara pieteikums ar Sandru nešķita pārāk kariķēts? «Nu, viņi Drustos ir spēlējuši, tā ka atsauce ir korekta. Sākumā varbūt jutos drusku mulsinoši, uz beigām bija normāli,» viņš skopi atbildēja.
Latvijas mākslā - tāpat kā kultūrā vispār - daudzi vecmeistari nākuši no laukiem. Tāpēc tas, šķiet, ir šarmants savienojums būt atzītam laikmetīgam māksliniekam un reizē saistītam ar lauku vidi, kas latviešiem līdz samērā nesenam laikam bijusi svarīga identitātes izteicēja. Katrā ziņā mākslas cilvēkiem patīk uzsvērt, ka Podnieks ir no Drustiem, tā teikt, tīrradnis šajā postmodernās «nekādības» laikmetā. «Šajā jautājumā gan es, gan kritiķi sasaucas,» mākslinieks apstiprina. «Lielākoties mākslas darbos viss ir saistīts ar Drustiem - tas liekas pašsaprotami.» Vai bez Drustiem viņš varētu darboties mākslā? «Grūti pateikt. Jāatbild jā vai nē?» Podnieks smaidot vairās no atbildes. «Drustos man ir drošības sajūta, es tur jūtos brīvi. Mākslas darbi lielākoties radīti Drustos.» Vai viņu iedvesmo lauku vide kā tāda? «Diez vai es gribētu darboties citā vidē. Tieši Drustu vietas man ir svarīgas. Esmu mēģinājis doties citos mākslinieciskajos virzienos, bet vienmēr atgriežos Drustos,» paskaidro Podnieks.
Otrā sasaukuma deputāts
Podnieka vecāki Drustos ir piensaimnieki. Pats gan pasmaidīdams atzīst: «No manis diezgan švaks lauksaimnieks sanāktu. Bet, ej nu sazin, varbūt arī būs kas jādara. Tā jau piepalīdzu vecākiem.» Sapratis, ka eksistenciālas pašatklāsmes no Podnieka neizvilināt, ķeros pie konkrētākiem jautājumiem. Piemēram, kādi ir Drusti -vai tur ir viensētas, kolhoza blokmājas, pamatskola un kultūras nams? Jā, kultūras nams atjaunots, jauns jumts uzlikts. Vai Podnieks strādā ar pagātnes iespaidiem? Vai ir īpašas atmiņas no Drustiem? Vai uzkrātā pieredze atspoguļojas mākslinieciskajā skatījumā uz Drustiem? «Sarežģīti, neko daudz no manis nevar dabūt ārā,» viņš, redzēdams manas mocības, sāk smieties. Beigās vēl noberu zalvi ar ne visai radošiem jautājumiem. Vai Drusti viņam sniedz komfortu? Vai bērnībā tur pieņēma viņa mākslinieciskās ambīcijas? Vai kādreiz gribējis no Drustiem braukt projām? «No Drustiem braukt projām? Nē, tāda doma nav bijusi,» saka Podnieks un atkal sāk smieties.
Bez manierisma
Uz interviju negāju, gaidīdams Aleksandra Pjatigorska cienīgus pārspriedumus, tomēr cerēju uz lielāku runāšanu. Taču beigu beigās, šķiet, esmu dabūjis atbildi vismaz uz vienu jautājumu - Podnieks tiešām ir Drustu cilvēks, un viņa pieķeršanās Drustiem nav nekāds manierisms vai mākslas kritiķu romantiskā fantāzija. Podnieks ir pat Drustu pašvaldības deputāts - jau otrajā sasaukumā. «Es neuzskatu to par politiku - deputātus tajos laukos pagastiņos. Tur tās politikas un partijas ir mazāk. Tur ir sadzīviskas lietas,» skaidro mākslinieks politiķis. Podnieka, deputāta, darbs norit Sociālajā komitejā, un īsu brītiņu viņš strādājis arī par sociālo darbinieku.
Izstāde apskatāma līdz 7.februārim.