Olimpiāde - vienalga, vai tā, ko par lielo dēvējam, vai patlaban notiekošās paralimpiskās spēles, - ir kā divcēlienu izrāde, kurā ilgo gatavošanās laiku neviens nemana (un tas arī daudzus neinteresē). Uzmanības centrā vispirms ir starti, cīņa par panākumiem, tad vai nu nopēlumu, vai suminājumu daļa. Sacensību brīdī visa uzmanība sportistiem, bet novērtējuma laikā priekšplānā tiecas tikt līdzi jutēji, īpaši uzvaru gadījumos. Spilgti atmiņā saglabājušies foto no iepriekšējo medaļnieku sumināšanām Ministru kabinetā, nupat interneta lapās bija skatāms foto ar svarcēlāju Kohu un ministru Bergmani, diska metēju Apini un ministru Reiru, drīz atkal gaidāma «vēsturiskā» kopbilde ar labākajiem olimpiešiem to sveikšanā Ministru kabinetā.
Skatoties bildes, kurās kāds politiķis pozē blakus kādai mūsu sporta izcilībai, spontāni raisās jautājums: ko tu, ministrs vai deputāts būdams, personīgi esi darījis, lai veicinātu šos augstos panākumus? Esi rosinājis piešķirt lielākus līdzekļus uzvaru kaldināšanai - sporta zālēm vai laukumiem, to aprīkojumam, treneru algām, nokļūšanai uz sacensībām un uzturēšanās izdevumiem utt.? Vai tikai pasīvi nobalsojis par attiecīgajām - citu rosinātajām - budžeta ailēm? Bet varbūt tieši tu esi bijis starp lielākajiem finansējuma «konsolidētājiem», un tad izcilos rezultātus sportisti panākuši, nevis pateicoties, bet gan par spīti tavai centībai?
Starplaikā starp olimpiskajām spēlēm, pasaules kausiem un čempionātiem bieži nācies dzirdēt sportistu bēdu stāstus par līdzekļu trūkumu, to, ka viņu lūgumus palīdzēt politiķi nelabprāt saklausa. Var domāt, ka panākumi sportistiem vajadzīgi ne vien kā pašu spēka apliecinājums, bet arī lai būtu pamats un iespēja klātienē politiķiem personiski atgādināt, cik būtiski ir atvēlēt lielākus līdzekļus arī šai jomai. Īpaši nozīmīgi tādi brīži varētu būt paralimpiešiem, kuri uz Rio tika, pamatā pateicoties ziedotāju atbalstam.
Kāpēc tik liela nozīme paralimpiešiem, kurus daudzi īsti par sportistiem nemaz neuzskata? Jo viņi pat daudz vairāk nekā fiziski veselie spēj nodemonstrēt, cik ārkārtīgi daudz ko var panākt, ja vien ir griba un neatlaidība. Dzīvē taču tik bieži redzam, ka darīšanai pa priekšu iet atrunas, ka šī trūkst, tā... Arī politiķiem šī kaite nav sveša, īpaši, ja runājam par kādas nejēdzības novēršanu vai finansējumu kādai nozarei. Tad, lūk, ja viņi tā kāro pagozēties arī paralimpiešu panākumu gaismā, lai dara to nevis valdības mājā, bet stadionā - iesēžas ratiņkrēslā, ņem rokā šķēpu vai disku un izmēģina, kā ir, kad tev tiešām ir reālas, objektīvas grūtības, kas jāpārvar. Varbūt tad turpmāk sapratīs. Varbūt ieklausīsies. Kautrēsies atrunāties.