Tiek plānots, ka dzīvojamām platībām, kuru kadastrālā vērtība būs no 45 000 līdz 75 000 latu, nodokļa likme būs 0,2%, bet īpašumiem, kuru vērtība pārsniegs 75 000 latu, tiks piemērota 0,3% likme.
Pirmkārt, šāda gradācija norāda uz to, ka tiek paredzēts ņemt vērā nekustamā īpašuma atrašanās vietu un platību, nevis tajā dzīvojošos. Diez vai par sociāli taisnīgu var uzskatīt situāciju, ka par pilnīgi vienādu 100 kvadrātmetru dzīvokli Rīgas centrā vienāda nodokļa summa jāmaksā gan tad, ja tajā mitinās viens cilvēks, gan arī, ja tur dzīvo divi vecāki, trīs bērni un vēl vecmāmiņa. Ne jau vienmēr īpašuma vērtība ir objektīvākais rādītājs, kas liecina par iemītnieku mantisko stāvokli un maksātspēju. Tādējādi, ieviešot šādu nodokļa aprēķināšanas principu, ir ļoti reāla iespēja panākt, ka liela daļa iedzīvotāju to nemaz nespēs samaksāt. Protams, arī tagad - krīzes laikā - ir iedzīvotāji, kuriem daži desmiti vai simti latu turpu šurpu neko daudz neizšķir, taču tādu nav vairākums.
Otrkārt, svarīgs jautājums ir, cik objektīvi Latvijā ir noteiktas īpašumu kadastrālās vērtības. Vairākus gadus pēc kārtas bieži tika apspriesta situācija, ka izmanīgiem ļaudīm ļoti zemo noteikto īpašumu kadastrālo vērtību dēļ izdevās iznomāt lielus valstij un pašvaldībām piederošus īpašumus, par tiem ik gadu maksājot smieklīgas naudas summas un tādējādi kropļojot tirgu. Bija vajadzīgi vairāki gadi, līdz atbildīgie valsts dienesti attapās un pārskatīja šos kadastrus, pielīdzinot tos tobrīd astronomiskajām, taču konkrētajā brīdī reālajām nekustamā īpašuma tirgus cenām. Tad sākās globālā ekonomikas krīze, plīsa nekustamā īpašuma tirgus burbulis... Ņemot vērā minēto atbildīgo dienestu bruņurupuču cienīgo darba stilu, patlaban pietiekami daudzās vietās kadastrālā vērtība ir augstāka par īpašuma tirgus cenu. Atbilstoši īpašumu vērtētāju aplēsēm, pašlaik Rīgā vien dzīvojamām platībām kadastrālās vērtības tirgus cenu pārsniedz apmēram trešdaļā gadījumu. Tātad runa nav par vienu vai diviem nelaimīgajiem, kam var nākties pārmaksāt nodokli, bet gan par tūkstošiem. Šādas aplēses vismaz pagaidām ir veiktas tikai par Rīgu, un grūti pat iedomāties, kāda situācija ir citās Latvijas pilsētās gan saistībā ar dzīvojamām platībām, gan lauksaimniecības zemēm.
Tas nozīmē, ka nekustamā īpašuma nodokli nedrīkst piemērot, kamēr nav sakārtots kadastru jautājums. Pretējā gadījumā sanāks, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem nāksies pārmaksāt par savu īpašumu. Šādā variantā sociālā taisnīguma princips ātri vien būs pārvērties par likšanu iedzīvotājiem absolūti netaisnīgi pārmaksāt par savu īpašumu. Līdz nākamā gada sākumam, kā zināms, palicis mazāk par diviem mēnešiem, un būtu pārāk naivi iedomāties, ka šajā periodā īpašumu kadastrālās vērtības visā valstī tiks pārskatītas.
Nekustamā īpašuma nodoklis nav nekas pārdabisks, un normālās pasaules valstīs ar tā palīdzību tiek regulēts tirgus. Taču jāatzīst, ka tādā veidā, kā šo nodokli valdība ir iecerējusi ieviest Latvijā, to darīt būtu absurdi. Tādējādi jāsecina - pieņemot, ka šāds nodoklis ir vajadzīgs, turklāt tieši šādā izskatā, tas nav ieviešams, sākot ar 2010.gada 1.janvāri.
Taču šā nodokļa kontekstā ir jārunā par vēl kādu ne mazāk svarīgu lietu. Runa ir par to, kāda un cik godīga ir valdības jeb koalīcijas padomes komunikācija ar sabiedrību. Par to, ka nekustamā īpašuma nodoklis būs, turklāt diferencēts, tika runāts jau sen. Tomēr, valstsvīriem aprunājoties kādā no koalīcijas padomes sēdēm, tika pieņemts lēmums ieviest «plakano» mājokļa nodokļa likmi, tādējādi ļaujot cilvēkiem noticēt, ka nodoklis, protams, būs jāmaksā, taču tas visiem būs vienādi neliels. Kā mēdz teikt, izvēlēta mazākā no nelaimēm. Pietika gan atbraukt uz Latviju starptautisko naudas aizdevēju pārstāvjiem, lai viena otra norma tiktu sakārtota tā, kā acīmredzot mūsu valdība sākotnēji bija apsolījusi, tai skaitā notika atgriešanās pie idejas par progresīvo mājokļa nodokli. Taisnības labad vēl jāpiebilst, ka par pārsteigumu šādu pavērsienu īsti nevar nosaukt, jo varas gaiteņos par to tika mēļots jau pietiekami ilgu laiku. Protams, var teikt, ka varas pārstāvji, par spīti aizdevējiem solītajam, mēģina ieviest tādas normas, tādas nodokļu likmes, kas iedzīvotājiem būtu mazāk sāpīgas. Taču vairāk gan izskatās, ka viena otra varas partija mēģina uzlabot savu tēlu pirms nākamgad gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, izvirzot un panākot maigāku nosacījumu pieņemšanu un labi zinot, ka jau dažas nedēļas vēlāk tiks pieņemta skarbāka versija. Nav izslēgts, ka pēc budžeta pieņemšanas attiecīgie politiķi skandinās visiem, kam nebūs slinkums klausīties,- redziet, mēs jau gribējām kā labāk, bet tiem pārējiem jau tautas intereses diez cik nerūp... Vienkārši sakot, spriežot par valsts budžetu, lielākie «politmeistari» neaizmirst izspēlēt sava veida teātri vēlētājiem.