Es tomēr gribētu sākt ar to pierādīšanu, jo tāda laikam joprojām ir nepieciešama... Eiropā vidējais veselības nozares finansējums ir 5-6% no konkrētās valsts IKP, mums tiek piedāvāti 2,8%. Lai gan it kā vajadzētu būt saprotamam, ka mēs nevaram puslīdz adekvāti funkcionēt ar divreiz mazāku finansējumu kā citās valstīs.
Par iekšējo reformu nepieciešamību piekrītu, bet gribētu apgalvot, ka ir diezgan daudz jau izdarīts. Kad es 2011. gadā sāku strādāt šajā amatā, man salika uz galda dokumentus par slimnīcu darbību, kas uzrādīja, ka t. s. pārstrādes ir 150-160% no līgumu summas. Respektīvi, slimnīcas, tā teikt, ņēma ikvienu, kas nonāca līdz Uzņemšanas nodaļas durvīm, lai gan ne vienmēr cilvēkam uzreiz bija jāguļas slimnīcā. Ministrijas jaunais uzstādījums bija, ka tā turpināties nevar, un pērno gadu mēs esam beiguši ar būtiski mazākām pārstrādēm - lielākajai daļai slimnīcu tās nepārsniedza 10%. Savukārt šā gada pirmās puses rezultāti liecina, ka Rīgas un reģionālās slimnīcas iekļaujas līgumā (vienai ir pārstrāde 106%), bet dažās pat parādījusies rezerve - tās var ņemt vairāk pacientu jau esošā finansējuma ietvaros. Citiem vārdiem sakot, pacientu plūsmas ir puslīdz sakārtotas, un vienlaicīgi nevar teikt, ka kāds būtu atstāts bez viņam nepieciešamās palīdzības. Proti, slimnīcās ir izveidotas t. s. observācijas nodaļas, kurās slimnīcā nonākušajam 24 stundās nosaka diagnozi un izlemj, vai viņš var saņemt palīdzību un doties mājās, vai tomēr viņam jāpaliek slimnīcā. Problēma saglabājas lokālajās slimnīcās, kuras turpina nešķirot, tas nenāk par labu nedz pašām slimnīcām, protams, nedz arī pacientam, kuram tad jāveic līdzmaksājums Ls 9,5 par dienu.
Otrs nozares reformas virziens saistīts ar to, ka kopš šā gada pavasara ieviesta sistēma, ka cilvēks, paliekot mājās, var 24 stundu režīmā komunicēt ar savu ģimenes ārstu. Jo, ja darbalaikā tiek saukta ātrā palīdzība tāpēc, ka cilvēkam ir paaugstināta temperatūra vai asinsspiediens, tas nav pareizi, tā nav diagnoze, lai cilvēku aizvestu ātrie, tā ir lieta, ko var risināt konkrētais ģimenes ārsts. Un - ātro izsaukumu skaits ir samazinājies, cilvēki, tā teikt, ir atcerējušies un atraduši savus ģimenes ārstus. Jāatzīst gan, ka te vēl ļoti daudz darāms, jo situācija ir ļoti, atvainojos par kalambūru, ielaista. Proti, daudzi cilvēki, kas sauc ātros un nonāk slimnīcā, ir tādi, kas sirgst ar kādu hronisku kaiti, viņi vairākus gadus nav bijuši pie ģimenes ārsta, tad viņiem ir šīs hroniskās kaites saasinājums un viņi zvana ātrajiem, lai gan no tādas situācijas, iespējams, būtu varēts izvairīties.
Un tomēr. Ko padomā ierindas cilvēks, uzzinot, ka, piemēram, Stradiņu slimnīca, no vienas puses, sūdzas par naudas trūkumu, bet, no otras puses, izsludina konkursu par labākiem depozīta nosacījumiem? Tātad nauda ir?
Tas ir t. s. trekno oranžo gadu mantojums, kad daži mani priekšgājēji ir panākuši valsts galvojumus par kopējo summu 139 miljoni... Runa ir par lielajiem būvprojektiem. Padomājiet pats: slimnīca ir ņēmusi šādam projektam kredītu, par kuru ir jāmaksā procenti arī tad, kamēr vēl ir konkursi, saskaņošanas utt. Tas ir pareizi, ka viņi kredīta daļu, kas konkrētajā laika posmā nav nepieciešama, izvieto īstermiņa depozītos, lai tā nopelnītais kaut cik kompensētu aizdevuma procentus. Šādas situācijas saknes ir tādas: kad šos kredītus ņēma, bija doma, ka tarifos būs t. s. attīstības daļa, no kuras tad aizdevumus atmaksās. Sākās krīze, un šo attīstības daļu likvidēja... Un tad esam pie sasistas siles - tarifā attīstības daļas nav, naudas nav, toties valsts galvojusi ir. Tāpēc manā skatījumā pareizi būtu šo attīstības daļu atjaunot. Un es nevaru vainot slimnīcu vadītājus, ka esam šādā situācijā.
Paliek gan retorisks jautājums, kāpēc bija tāds optimisms, ka nu tik būvēsim, nu tik pirksim dārgu tehniku, lai viss būtu «kā Eiropā»...
Ir arī tādi gadījumi, jā, kad par medicīnu laikam nedomāja. Piemēram, Ludza. Slimnīca kā muzejs! Skaista, laba tehnika - tikai nav pietiekami pacientu. Un skaidrs, ka neviens potenciāls pakalpojuma pircējs - ārzemnieks - uz Ludzu nebrauks.
Bet ir tāda globāla problēma, ka parādās arvien jaunas, dārgas tehnoloģijas, medikamenti, kas prasa arī arvien lielākus izdevumus. Īsi sakot, visu valsts apmaksāt nekad nevarēs.
Šovasar Šveicē tikos ar ANO augsto komisāri cilvēktiesību jautājumos un jautāju viņai, kā rīkoties, ja finansējums ir ierobežots. Un viņa apstiprināja to, ko bija paudusi jau mūsu Satversmes tiesa, - ierobežota finansējuma apstākļos valstij ir tiesības noteikt prioritātes. Mēs tās esam precīzi noteikuši.