Savulaik teātra un kino aktiera izglītību ieguvušais H. Ozols pastāstīja, ka VDK sarakstos nonācis nejauši. Būdams jaunietis, padomju laikā viņš izsaukts uz VDK pratināšanu, jo viņa mājas kāpņu telpā parādījies uzraksts «Sitiet krievus». Pēc viņa vārdiem, tā kā VDK statistikai bijuši vajadzīgi aģenti, izmeklētājs ar Ozola vārdu uzrakstījis kartīti, viņam to nezinot. To apliecina arī tiesas spriedumā teiktais: «Par šādām darbībām Ozols nav zinājis, un Ozola darba lietā bija tikai izmeklētāja formāli uzturētie ziņojumi.»
Par to, vai vēlēšanu rezultāti būtu citi, ja nebūtu publiski izskanējis, ka viņš varētu būt sadarbojies ar VDK, H. Ozolam ir grūti spriest. «Man to ir grūti pateikt. Arī sabiedrībai ir viedoklis - ja cilvēks ir mākslinieks, viņam jāsēž uz skatuves un nekur nedrīkst līst, jo tāpat neko nesaprot,» viņš saka.
Lai arī viņa vārds tika publiskots, H. Ozols par to negatavojas sūdzēties tiesai. Viņš gan uzskata, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai nevajadzēja nodot žurnālistiem informāciju, ka viņš varētu būt sadarbojies ar VDK, taču acīmredzot likums to viņiem neaizliedza. BNS