Lelles kleita un žakete
Uz bezgalvainiem manekeniem uzkarinātas sporta deju tērpu frakas, noslēpumaini erotiski mirdzinās tērpi vēderdejām. Ruta Strankale ar prieku stāsta, ka kliente vakarā viņu aicinājusi uz savu koncertu, lai palūkotos, cik labi izskatās tērps dejā. Rutai vēlēšanās šūt bijusi no agras bērnības, kad četru gadu vecumā uzmeistarojusi kleitu lellei. «Vecāmāte visu dienu stāvēja rindā, lai nopirktu smalku lakatu, bet es tam izgriezu vidū caurumu, kur izbāzt lellei galvu. Vēl tagad atceros lepnumu, ar kādu visiem rādīju lelles jauno tērpu, un neizpratni, kāpēc vecmāmiņa grib mani pērt.» Pēc pamatskolas beigšanas aizgājusi mācīties uz Rīgas 34.profesionāli tehnisko skolu. Gribējusi kļūt par kleitu šuvēju, tāpat kā mammas māsa, taču skolā 1.septembrī paziņots, ka visiem būs jāmācās par mēteļu šuvējiem. «Toreiz biju vienās asarās - tik nepievilcīgs darbs, mēteļus šūt. Bet mātesmāsa teica - ja mēteli pratīsi uzšūt, tad arī kleitu uzšūsi.» Pēc skolas Ruta atgriezās Rēzeknē un sāka strādāt toreiz slavenā piegriezēja Baltiņa brigādē. Dienā nācies šūt pat pa sešiem vīriešu uzvalkiem, taču tā bijusi laba skola. Šūti gan formas tērpi pūtēju orķestra muzikantiem, gan kora kleitas. Kad nodibinājusi ģimeni un dzimuši bērni, no brigādes aizgājusi, bet deviņdesmito gadu beigās izveidojusi savu privāto darbnīcu, kur strādā jau vairāk nekā divpadsmit gadus. Ruta atzīst, ka vissmagāk ir šūt tērpu pēdējai gaitai, taču arī to ir nācies darīt.
Defekti par efektiem
Ruta uzskata, ka klientam nedrīkst glaimot un liekuļot. «Ja nepiestāv, tad es tā arī pasaku, neslēpju. Viena meitene gribēja pasūtīt mini bruncīti ar lielām faltēm no sarkanrūtota auduma. Es viņai tā arī pateicu - piedod, bet no šāda auduma minibrunči tev nepiestāvēs. Labi, ka viņa neapvainojās, ieklausījās, tad mēs nedaudz to fasonu pārstrādājām, un sanāca labi. Nu kā es varu šūt, ja redzu, ka tas cilvēkam nepiestāv.» Ruta uzskata - neglītu cilvēku nav, ir tikai cilvēki nepiemērotā apģērbā. «Atnāk cilvēki ar nestandarta augumu, kompleksaini, bet arī viņi grib būt skaisti. Resnīga meitene arī savās fantāzijās grib būt princese. Izmeklējām piemērotu audumu, piegriezumu, uzspraudu korseti. Meitene bija tik laimīga, pēc tam man viņas mamma stāstīja, ka tērpu pat vakarā negribējusi vilkt nost. Tik tiešām - šinī kleitiņā viņa neizskatījās resna, bet gan ļoti pievilcīga.»
No veca par jaunu
Katram apģērbam esot savs stāsts - gan līgavas māsas kleitai, gan linu žaketei, kas iegādāta «otro roku» veikalā, taču tik ļoti uzrunājusi klienti, ka viņa bijusi ar mieru vairāk samaksāt par pāršūšanu nekā par drēbes gabala iegādi. Esot arī skumji stāsti - par sievieti, kura vēlējusies pāršūt savu jaunības dienu kleitu, taču ne audums, ne arī augums vairs neesot tādi paši kā pirms gadiem trīsdesmit. «Iespējams, viņai gribējās atgriezties tā laika izjūtās, uzvelkot šo kleitu, taču tas vairs nav iespējams. Veco laiku, pagātnes enerģiju nez vai vajadzētu pārnest uz tagadni. Labāk tomēr iegādāties jaunu drēbes gabaliņu un šūt no jauna.» Tomēr pāršūt apģērbus nākoties arvien biežāk, arī second hand veikalos iegādātos, jo cilvēku rocība sarūk. Ruta vienmēr neaizmirst atgādināt, ka jebkuros apstākļos sievietei jāizskatās sievišķīgai. «Daudzas vienkārši neredz sevi, staigā, kā pagadās. Dažai pat esmu pateikusi, lai nomaina krūšturi - lai krūtīm būtu forma. Apģērbs jau rada pirmo iespaidu par cilvēku. Būtu labi, ja sievietes biežāk palūkotos uz sevi spogulī, būtu sievišķīgākas, mazāk staigātu garajās biksēs. Jo tad mēs kļūstam līdzīgas vīriešiem, un vēl brīnāmies, ka vīrieši mūs neievēro. Ja sieviete ilgstoši nēsā tikai garās bikses, mainās viņas raksturs un gaita, viņa zaudē savu sievišķību.»
Rutai ir īpašas spējas ielūkoties cilvēkā. Šī iekšējā redzība atklājusies pēc smagiem pārdzīvojumiem, kad viņas bērnam bija jāpārcieš sarežģīta operācija. Kad bērns atguvis veselību, Ruta sapratusi, ka visas nelaimes cilvēkam nāk tāpēc, ka viņš ir šķīris sevi no dievišķā. Ruta neuzskata sevi par dziednieci, taču atzīst, ka cenšas palīdzēt cilvēkiem arī ar savu darbu. «Šuvums ir jāuzlādē ar labo enerģiju. Tu paņem šo auduma gabalu rokās, šuj ar tādām domām, lai cilvēkam šajā apģērbā labi veicas. Tad šīs labās domas pie tevis atgriezīsies atpakaļ. Un vēl - cilvēkam jādzīvo šeit un tagad. Kur mūsu domas, tur mūsu enerģija. Cilvēks iet pa ielu, domās ir nākotnē vai pagātnē, bet neredz, ka spīd saule, ka puķes zied, ka Dievs viņu sveicina caur putna dziesmu. Tikai tad, kad esi tagadnē, tu esi arī tiešā saiknē ar Augstāko un vari vislabāk veikt savu darbu. Vienkārši ir jānoliek sevi Dieva rokās.»