Ziemeļamerikas speciālista debija pie izlases stūres pamatoti tika gaidīta ar sakāpinātu interesi, lai gan šī nav pirmā reize, kad Latvijas valstsvienību vada ārvalstu treneris. No 2001. līdz 2004. gadam izlasi stūrēja zviedrs Kurts Lindstrēms. Kā būs ar Nolanu, visiem ir uz mēles jau no pagājušā gada augusta. Pēc viena aizvadīta turnīra gan grūti spriest, jo īpaši tāpēc, ka izlase bija patālu no optimālā sastāva. Tomēr kaut kādas vadlīnijas ieskicējas.
Pirmkārt, simpatizē jaunā trenera nosvērtība. Latvijas izlases kontekstā vēsām galvām uz soliņa allaž bijusi būtiska loma. Tāpat uzteicama trenera prasme pie pirmās neveiksmes nemest kritikas akmeņus spēlētāju virzienā, jo Latvijas hokeja nervs allaž bijis ļoti jūtīgs.
Otrkārt, NHL klubu vadījušais treneris nav stūrgalvīgs koncepcijas bīdītājs. Debijā viņš saprātīgi pagāja maliņā, ļaujot spēli vadīt palīgiem. Ja var ticēt spēlētāju teiktajam, tad Nolans jau pēc pirmās spēles izdarīja korekcijas taktiskajā risinājumā.
Treškārt, ir cerība, ka netiks noslāpētas katra indivīda pozitīvās iezīmes. Treneris runā par to, ka Ziemeļamerikas hokeja manierē vairāk jāizdara metieni pa vārtiem, bet tajā pašā laikā atbalsta gudru spēli ar ripas pieturēšanu. Laba ziņa Sašam Ņiživijam, ja viņš izšķirsies par vēl vienu pavasari hokeja izlasē.
Aprīlī situācija var arī mainīties, taču pagaidām izskatās, ka 2012. gada izlases modelī svarīgu lomu spēlēs Nolana palīgi Artis Ābols un Viktors Ignatjevs. Atšķirībā no Lindstrēma laikiem varētu sarukt Māra Baldonieka ietekme. Pirmajā reizē sastāva komplektēšanā bija arī viens slīcināms kucēns. Latvijas hokejā tā laikam vēl nebija gadījies, ka uz pārbaudes turnīru no ārzemēm izsauc spēlētāju un pēc viena treniņa aizsūta atpakaļ. Runa ir par Albertu Iliško, kurš atbrauca no Zviedrijas. Šis gadījums norāda arī uz to, ka Nolanam varētu nebūt galavārds visu lēmumu pieņemšanā, un tas nudien nebūtu labi.