Ir arī didaktiskas planšetes ar dažādu Eiropas periodu un stilu tapešu rakstiem, kam pāri pārgleznoti arābu ornamenti, un makets darbam, kas bijis paredzēts Vācijas metro stacijām, - fotoizdruku kolāžas, kas kārtu kārtām cita pār citu tematiskās joslās rāda vai aptver vācu pilis, autobāņus, preču zīmes un tamlīdzīgas vācu kultūras «vizītkartes».
Izstādes kuratores Ingas Šteimanes anotācijā skaidrots, ko mākslinieks šoreiz atļāvies. «To pašu, ko rūpīgs publikas pazinējs šovbiznesā, - atrast paradoksālo, savienot nesavienojamo, atšifrēt apslēpto, uzkurināt emocijas. Aizskart tabu, bet tieši tik stipri, lai netiktu padzīts no skatuves. Leonarda Laganovska jaunāko darbu centrā kā vienmēr ir globāls komentārs. Senais komunistiskās utopijas lozungs Visu zemju proletārieši, savienojieties! (1848) pārtapis patērētāju distopijā Visu zemju fetišisti, savienojieties! Valstu heraldiskie simboli un mūsdienu korporāciju zīmoli nedabiskās krāsās lēkā gar acīm 18 unikālos plakātos.» Tikpat precīzs ir cits formulējums par Laganovska mākslu vispār: «Tā ir mākslas produkcija, kas iekļauj ironisku distanci un vēsturiskas pieredzes citēšanu.» (Helēna Demakova. Ardievas teorijām? Leonarda Laganovska daiļrade no postmodernisma skatpunkta. Žurnāls Studija, 2004/4).
Publicitātes materiālos bija izcelti brendu/karogu plakāti. Arī savus galvenos apsvērumus par izstādi attiecināšu uz šo darbu. Īpaši zīmīga likās materialitāte jeb izpildījums - tie gleznoti ar eļļas krāsu, īstiem trafaretiņiem uz kartona planšetēm, it kā aicinot skatīties lēnāk, uzmanīgāk, kā jau smalkus rokdarbus. Arī līdz šim Laganovskim bijis raksturīgi uzturēt modru skatītāju ar dažādu mediju lietojumu vienā izstādē - datorizdrukas, rokas zīmējumi, akvareļi, fotogrāfijas… Tikai, šķiet, nekad vēl iepriekš no tā visa nebija vēdījis tāds socārts. Ar to šoreiz saprotu ne vien krievu padomju laika nonkonformistisko virzienu, kas tuvs Laganovska mākslai kā nu jau gandrīz klasiska tradīcija, bet vairāk tādu kā retrospektīvu, atpakaļ vērstu noskaņu. Nu ja, gurdumu.
Salīdzinot ar līdz šim mīļāko Laganovska izstādi Tiesības iekārot (Rīgas galerija, 2004), secinu, ka mākslinieks ir zaudējis kaut ko būtisku. Varbūt to var saukt par maigu agresiju vai vitalitāti, bet visādā ziņā tā bija īpašība, kas viņa darbus, piemēram, Smaržas, attālināja no ierasti estetizējošā, gandrīz vai dekoratīvā Latvijas mākslas meinstrīma. Arī «iekārošanas izstāde» bija konceptuālismam atbilstoši rāma un racionāla, bet tur bez asprātības bija vēl arī tāda kā pašapzinīga nekaunība, jo tās bija Laganovska aktualitātes, nevis kaut kādas abstraktas sabiedrības notikumi un tendences.
Pašlaik inteliģentā ņemšanās ap it kā visaptveroši aktuālu kontekstu, manuprāt, paliek bez balss, bez spēka. Visa patērētājsabiedrības un globalizācijas, un vēl arī austrumu invāzijas tematika izvēršas par tādu kā burkšķēšanu sabiedriskajā transportā, kur onkuļi pārspriež avīzēs lasīto par kādiem tāliem ļaunumiem. Vajag jau arī onkuļiem, protams, papolemizēt, bet vienlaikus pat līdz miegainajai, politkorektajai Rīgas publikai nonāk ziņas par Sanktpēterburgas mākslinieku grupu Karš, kas pēc savām akcijām vienkārši tiek ieslodzīta cietumā. Bet Rīgā viss mierīgi. Ar to negribu teikt, ka, manuprāt, visiem māksliniekiem vajadzētu nonākt konfliktā ar varas iestādēm, bet tādas asociācijas raisa mākslinieks, kurš glīti un pieklājīgi runā par varu. Laikam kuratores anotācija pasaka priekšā - Rīgā ir svarīgi netikt padzītam no skatuves.