Jāsāk ar to, ka Publisko iepirkumu likumā ir regulējumi, kuri atstāj pasūtītājam lielu izvērtēšanas lauku, respektīvi, bieži tiek spriests, vai pretendentam izvirzītās prasības ir samērīgas, jo likums nenosaka prasības pretendenta kvalifikācijai. Katram var būt atšķirīga izpratne, kas ir un kas nav samērīgi. Tāpēc par to vienmēr bijuši strīdi un arī tagad turpinās strīdi. Lai to novērstu, IUB sadarbojas ar nozaru profesionālajām organizācijām un mēģina sagatavot ieteikumus, norādot, ka, lūk, šajā konkrētajā nozarē tādas prasības būtu pieņemamas, bet atkal citas prasības noteikti nav pieņemamas.
Uzņēmēji pauduši bažas, ka pasūtītāji pirms konkursa izsludināšanas jau klusībā pieņēmuši lēmumu, kuram pretendentam grib dot priekšroku.
Uz situāciju vajag palūkoties arī no pasūtītāja viedokļa. Pasūtītājs, kurš iepriekš izvēlējies nepazīstamu pretendentu, tā sakot, pircis kaķi maisā, un apdedzinājies, tiešām var domāt, kā nolikuma prasības formulēt, lai uzvarētu firma, ar kuru senāk bijusi laba sadarbība. Es nevaru teikt, ka te būtu runa par korupciju vai ļauniem nodomiem. Ir gadījumi, kad pasūtītājam Eiropas Savienības (ES) fondu projekts jārealizē, termiņi spiež, nauda jāapgūst un pasūtītājs cenšas piesaistīt to izpildītāju, kuram uzticas, bet sevi attaisno, sakot: «Ja es varētu paļauties, ka nepazīstams uzņēmums izpildīs visu, ko dokumentos apņēmies veikt, man nebūtu jāizgudro visādas viltības.»
Labi, pasūtītājs neuzticas nepazīstamiem konkursa pretendentiem, bet vai konkursu nolikumi vērtējami kā visumā kvalitatīvi?
Diemžēl ne vienmēr pasūtītājs ar iepirkumu procesu var tikt galā. Augstskolās dažādu studiju programmu, piemēram, ekonomikas, studentiem varētu būt īpašs lekciju kurss par to, ko nozīmē veikt iepirkumu. Patlaban vien dažās studiju programmās vispār tiek stāstīts, kas ir iepirkums.
Pieļausim, ka to stāsta topošajiem juristiem, bet jurists var labi orientēties normatīvo dokumentu prasībās un neko nesaprast, piemēram, no būvniecības niansēm.
Tieši tā, un tāpēc bieži tiek diskutēts par to, ko nozīmē kompetenta iepirkumu komisija. Ja komisijā būs pieci būvnieki, viņi netiks galā ar juridisko iepirkuma daļu. Ja komisijā būs tikai juristi, neizpratīs būvniecības nianses. Tāpēc komisijā noteikti nepieciešami cilvēki ar dažādām zināšanām.
Nav noliedzams, ka iepirkumu sistēma ir ļoti sarežģīta un katram iepirkumu veicējam jābūt universālajam kareivim - jāvar saprast Publisko iepirkumu likumu, jāsaprot, ko īsti iegādājas iepirkuma gaitā, jāizvērtē, kurus dokumentus ņemt vērā, kurus neņemt vērā, jāatšķir, kas ir godīgi, kas ne, kāda rīcība uzskatāma par samērīgu, kāda tomēr ne.
Jāsaprot arī, ka stresā ir ne tikai pasūtītāji, bet arī konkursu pretendenti. Uzņēmēji startē ļoti daudzos konkursos un nereti gatavo piedāvājumus pēdējā brīdī - viena dokumenta lapa tiek ielikta, otra aizmirsta, trešā ir, bet nav atbilstoša prasībām. Pasūtītājs saņem papīru kaudzes un skatās, ka pirmajā pieteikumā viena kļūda, otrajā pieteikumā viena kļūda, bet citāda, trešajā pieteikumā divas kļūdas, atkal citādas. Lai neapjuktu un pieņemtu pareizo lēmumu, jābūt pieredzei un daudz jālasa gan tiesu spriedumi, gan dažādi dokumenti. Kamēr Latvijā cilvēki, kas veic iepirkumus, nekļūs zinošāki, problēmu būs daudz.
Savulaik Dienā rakstījām par grūtībām, kas saistībā ar iepirkumu konkursu, radās nelielai pašvaldībai, un pašvaldības vadība atklāti atzina - kompetentu speciālistu nav un viss.
Tā ir problēma. Veicot pirmspārbaudes ES fondu projektos, redzam, ka bieži konkursu nolikumu kvalitāte varētu būt labāka. Iepirkumus nereti veic cilvēki, kuriem trūkst zināšanu. Ne vienmēr pasūtītājiem labi veicas ar ekspertu piesaistīšanu, jo reizēm nav naudas, reizēm ir steigā jāizsludina konkurss un nav laika gaidīt, kamēr eksperts sagatavos kvalitatīvu konkursa nolikumu. Turklāt reizēm pasūtītājiem ir grūtības piesaistīt ekspertus, kas būtu neatkarīgi un paši negribētu piedalīties iepirkuma konkursā. Nereti speciālisti atsakās veikt eksperta darbu, sakot, ka viņu firma gribēs startēt konkursā - konkurenti apstrīdēs konkursa rezultātus, ja piedalīsies jau iepriekš kā eksperti. Rezultātā notiek tā, ka pasūtītājs paliek kaujas laukā viens.
Mums ES mēroga speciālisti bieži jautā, kāpēc ir tik maz pārrobežu projektu? Jums visā Baltijas reģionā taču ir līdzīgas vajadzības. Atbilde skan - jā, vajadzības līdzīgas - pērk datorus, iegādājas ēdināšanas pakalpojumus, veic būvniecības darbus. Neapvienojamies tāpēc, ka ikvienam gribas rīkoties individuāli, tajā pašā laikā vaimanājot, ka nav speciālistu. Tiešām būtu jādomā par intensīvāku kooperēšanos.
Ir dzirdēts arī pasūtītāju pārstāvju viedoklis, ka labāk izvēlēties pretendentu, kas piedāvā zemāko cenu, un pēc tam cīnīties par kvalitāti, nevis izvēlēties piedāvājumu ar augstāku cenu un skaidroties ar atbildīgajām valsts institūcijām. Kā jūs to komentētu?
Te ir, kā mēdz teikt, koks ar diviem galiem - no vienas puses, tiek skandēts, ka zemākās cenas princips kropļo tirgu, no otras puses, iestādēm taupīgi jārīkojas ar budžeta līdzekļiem, ar minimāliem izdevumiem sasniedzot rezultātu. Mēs nevaram pārmest pasūtītājam to, ka viņa mērķis ir samaksāt pēc iespējas mazāk.
Protams, ja pasūtītājs izvēlas pretendentu, kurš piedāvā ļoti zemu cenu un par kuru ir skaidrs, ka vēlamā kvalitāte netiks sasniegta, var runāt par negodīgas konkurences problēmu. Tomēr, ja kāds pasūtītājs konkursā izvēlas nevis lētāko, bet gan dārgāku piedāvājumu, daudziem, viņu vidū arī žurnālistiem, ir visai asa reakcija: «Ārprāts, kas tas par ciparu? Konkursā taču bija arī lētāks piedāvājums!» Jāņem arī vērā, ka pretendenti, kuri konkursā zaudēs, vienmēr teiks, ka viņiem nodarīts pāri, tekstuālajos pamatojumos meklēs kādu uti, nāks te, uz IUB, pastrīdēties.
Argumenti, ar kuriem konkursā zaudējušie pretendenti cenšas apstrīdēt konkursa rezultātus, kļūst juridiski pamatotāki?
Jā, noteikti. Latvijā izveidojies juristu kontingents, kas strādā tieši ar sūdzību sagatavošanu un uzņēmēju pārstāvēšanu IUB. Senāk nāca paši uzņēmēji un, kā prata, tā savu viedokli aizstāvēja, pēc tam bija periods, kad nāca uzņēmēju juristi, tagad ir advokātu biroji, kuri specializējas uz iepirkumu konkursu rezultātu apstrīdēšanu. Ja senāk iesniegumi, ko IUB saņēma, nereti bija naivi, tagad tie tiek gatavoti juridiski korekti, ar atsaucēm uz Latvijas tiesu praksi un pat Eiropas līmeņa tiesu praksi, ar dažādu lēmumu analīzi.
Sabiedrībā nereti izskan viedoklis, ka sūdzības tiek iesniegtas ar ļaunu nolūku, lai kavētu iepirkuma gaitu. Pieredze liecina, ka tieši šādas sūdzības juridiski būs pamatīgi sagatavotas. Un, ja sūdzība ir juridiski prasmīgi sagatavota, IUB nav iespējas šādu - nepamatotu - sūdzību vienkārši nepieņemt. Protams, joprojām ir arī sūdzības, kuras izlasot uzreiz skaidrs, ka tās nav pamatotas, jo sūdzībā ir tikai stāsts par grūtu dzīvi, emocionālas aizdomas un vēlme ieriebt tam uzņēmējam, kurš konkursā uzvarējis. Mēs esam stāstījuši, kādos gadījumos nav vērts sūdzēties, un esam to gatavi skaidrot arī nozaru asociācijām.
Jāpiebilst, ka arī pasūtītāji laika gaitā sākuši labāk saprast, kā sūdzības lasīt, kā definēt pretargumentus un kā aizstāvēt savus lēmumus.
Tādu gadījumu, kad tiek atcelts iepirkuma konkursa komisijas lēmums, skaits aug?
Pamatoto sūdzību skaits, saistībā ar kurām esam spiesti aizliegt pasūtītājam slēgt līgumu, samazinās. Gadiem ilgi 50% iesniegto sūdzību bija pamatotas, otri 50% - nepamatotas. Tagad tādu sūdzību, kas ir pamatotas un nozīmē, ka pasūtītāja lēmums tiek atcelts, ir tikai mazliet vairāk par 40%. Pirms neilga laika - 2012. gadā - vēl bija 50%.
Gribu uzsvērt - lai mazinātos pamatotu sūdzību skaits, kvalitatīvāk jāstrādā pasūtītājiem. Diemžēl ir pasūtītāji, kuri atkārtoti kāpj uz tā paša grābekļa, respektīvi, strādā ļoti pavirši.
Ir ne mazums gadījumu, kad sūdzības iesniegšanas rezultātā konkursa gaita ieilgst un tas ietekmē veicamo darbu izpildi.
Mēs iesniegumu izskatām mēneša laikā un šo termiņu pagarinām tikai tad, ja tiešām ir ļoti sarežģīta lieta, vai arī tad, ja lietā ir nepieciešams kādu institūciju vai ekspertu atzinums. Turklāt mums jāsagatavo argumentēts, detalizēts lēmums, lai tiesā varētu savu lēmumu aizstāvēt.
Jā, to var saprast. Viens konkrēts piemērs. Diena nesen rakstīja par autobusu maršrutu iepirkumu, kurā konkursa uzvarētājiem vajadzēja sākt pakalpojuma sniegšanu 1. februārī, bet saistībā ar konkursa rezultātu pārsūdzēšanu tas praktiski nebija iespējams.
Ikvienam pasūtītājam jāņem vērā, ka pārsūdzības gadās bieži. Pasūtītājs nevar domāt, ka pārsūdzību nebūs, un izsludināt iepirkumu tā, ka termiņi burtiski žņaudz. Vismaz mēnesis vienai iespējamai pārsūdzībai jāieplāno. Turklāt pasūtītājam neviens neliedz nākamo iepirkumu izsludināt, vēl pirms beidzies iepriekšējā līguma termiņš.
Kā situāciju varētu mainīt jaunā ES direktīva, kas attiecas uz iepirkumiem un ko plānots ieviest 2016. gadā?
Pārmaiņas būs. Piemēram, patlaban, ja runājam par saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, pasūtītājs nedrīkst kā vērtēšanas kritēriju izmantot personāla pieredzi, līdz ar to pasūtītājiem rodas problēmas pakalpojumu iepirkumos, kad iepirkuma priekšmets nav nekas taustāms un pārbaudāms.
Jaunā direktīva paredz - ja pasūtījuma izpildes kvalitāte atkarīga no izpildītāju profesionalitātes, pasūtītājs to var vērtēt ar punktiem. Paredzēta gan atruna, ka pasūtītājam ir pienākums pasūtījuma izpildi kontrolēt, lai solītie labie izpildītāji nepārvēršas par blefu un profesoru vietā nestrādātu studenti. Ir jāparedz - ja solītie speciālisti tiek mainīti, tad tikai pret līdzvērtīgiem speciālistiem un tikai pēc saskaņošanas ar pasūtītāju. Protams, te ir jautājums, cik nopietni katrs konkrētais pasūtītājs kontrolē pasūtījuma izpildi, cik lielā mērā piekāpjas vai ir spiests piekāpties pasūtījuma izpildes grozījumiem.
Latvijā ir ierasts, ka, lai glābtu projektu - it īpaši, ja piesaistīta ES fondu nauda -, pasūtītāji ir spiesti piekāpties darbu veicējiem, lai tikai plānotie darbi termiņos tiktu izpildīti. Savukārt pretendenti konkursos bieži piedāvā tik zemu cenu, ka pašiem nav ne jausmas, kā par šādu cenu pasūtījumu izpildīs. Pretendenti domā, ka galvenais ir konkursā uzvarēt, respektīvi, pasūtījumu saņemt, un tad gan jau ar pasūtītāju izdosies vienoties par nosacījumu maiņu. Diemžēl pasūtītāji «izlaiž» uzņēmējus, jo ļauj viņiem domāt - ar konkursa piedāvājumu var blefot, jo gan jau pēc tam izdosies pierunāt pasūtītāju grozīt darba izpildes nosacījumus.