Var piekrist, ka Ekonomikas ministrijai nav viegli, jo ir liela pretestība - klasisks piemērs tam bija, ka Saeima noraidīja atbalsta samazināšanu un pārtraukšanu mazajiem HES un vēja stacijām, kas uzbūvētas jau sen un ir sevi atpelnījušas. Brēcoša naudas pārdale par labu dažiem ietekmīgiem cilvēkiem.
Reformas pretinieki ekspluatē sajūtu līmeņa pārliecību, ka «mazs ir labs», ka kaut kas obligāti jāsaražo Latvijas robežās. Jāatzīst, ka arī pats, tiesa, diezgan sen, esmu atbalstījis uzstādījumu par Latvijas enerģētisko neatkarību. Lai gan pats šis vārdu savienojums ir absurds, to labprāt lieto daži politiķi un žurnālisti, kad viņiem nav, ko teikt. Mūsdienu ekonomikā, lai nodrošinātu visparastāko materiālo labklājību, Latvija nevar iztikt bez sadarbības ar pārējo pasauli. Kāda velna pēc nozarē, kas ir 4% no Latvijas IKP - un tas ir apmēram tikpat, cik biznesa pakalpojumi, par kuriem kā nozari daudzi nemaz nenojauš, - mums pēkšņi jāmēģina būt pašpietiekamiem? Šo skaisto saukļu aizsegā ir uzlikts papildu slogs mājsaimniecībām, kas mazina Latvijas kā dzīves vietas pievilcību un attiecīgi veicina aizbraukšanu, padara Latviju mazāk pievilcīgu kā vietu ražošanai, kam arī ir tālejošas sekas. Apelēšana pie «enerģētiskās neatkarības» tieši novājina Latvijas suverenitāti.
Tas būtu konceptuālais uzstādījums, par kuru domas var dalīties, bet - kādi praktiski soļi tad būtu sperami? Jo radikālākus risinājumus bremzē kaut vai tas, ka jūsu kritizēto projektu īstenotāji atsauksies uz tiesiskās paļāvības principu.
Ir elektrības ražotāju tiesiskā paļāvība, bet ir arī elektrības patērētāju tiesiskā paļāvība. Ja tu esi ieguldījis miljoniem latu rūpnīcas izveidē, rēķinoties ar puslīdz saprātīgu elektrības cenu, tad... tas būtu tas pats, kas, ja pie iebrauktuves tavā rūpnīcā pēkšņi kāds cits sāktu iekasēt maksu par iebraukšanu un izbraukšanu! Te nevar būt absolūtu tiesību kādai no pusēm, ir jāmeklē kompromiss. Domāju, ka kopumā Ekonomikas ministrija virzās pareizajā virzienā un nevajag klausīties demagoģiju, ka mēs subsidēsim Krievijas Gazprom. Mēs esam subsidējuši un turpināsim to darīt - un no tā nevarēs izsprukt - jaunu, modernu bāzes jaudu radīšanu! Var diskutēt par to, vai šī TEC-2 projekta cena nav bijusi pārāk augsta, tomēr kopumā pats lēmums par TEC-2 - atšķirībā no citiem lēmumiem Latvijas enerģētikā - nebija muļķīgs.
Tātad jums liekas, ka, īstenojot ministrijas priekšlikumus, elektrības cenas kāpums nebūs tik liels?
To ir grūti precīzi aprēķināt, tomēr skaidrs, ka tas šo kāpumu bremzēs. Gan tāpēc, ka gala patērētājs maksās mazāk par jau uzstādītajām jaudām, gan tāpēc, ka būs mazāks vilinājums veidot jaunas. Ja man saka, ka priekšlikumu rezultātā tiks bremzēti jauni atjaunojamās enerģijas projekti, es varu tikai teikt: ļoti labi!
Ekonomikas ministrijai patīk arī runāt par jaunu rūpniecības politiku, kas uz augstu energoizmaksu fona izskatās maz ticama...
Jā, ir aprēķināts, ka šīs izmaksas rūpniecībā vidēji veido 2% no rūpniecības apgrozījuma, bet dažās nozarēs šis rādītājs ir lielāks - 4, pat 7 procenti. Es atturētos apgalvot, ka šīs izmaksas ir tieši nāvējošas, bet tās, protams, ir nepatīkamas, tādēļ Latvijai vajadzētu ar iepriekš minētajām reformām signalizēt, ka mēs tomēr neesam valsts, kur šādas izmaksas var palielināties nesaprātīgi.
Vai šādas rūpniecības attīstības koncepcijas ir vajadzīgas? Svarīgi, lai valsts neliek šķēršļus, neiejaucas, bet kopumā bizness ir pietiekami gudrs, lai iztiktu bez šādiem vadošiem norādījumiem no valsts puses.
Filozofiskā izpratnē piekrītu. Mani arī kaitina, ja kāds, tēlaini izsakoties, sēžot kabinetā, iedomājas, ka viņš var aptvert ekonomikā notiekošo, tos daudzos uzņēmējus, kas ik dienu saskaras ar jaunām situācijām utt. Zinātnes gadījumā mēs taču nesakām, ka visu zinām!
Tomēr man arī liekas, ka noformulēta valsts politika rūpniecībā ir noderīga. Gan kā plāns šķēršļu un pagātnes kļūdu novēršanai - jau pieminētā elektrības cena, piemēram -, gan lai palīdzētu ar darbaspēka sagatavošanu. Profesionālās izglītības jomā lietas attīstās pareizā virzienā, ir problēmas augstākajā izglītībā. Cits virziens, kurā valsts līdzdalība būtu vēlama, ir industriālās teritorijas. Jo īpaši Daugavpilī un Rēzeknē runa ir par milzīgām teritorijām, kurām nepieciešami tādi ieguldījumi, kādus individuāls uzņēmums nespēs veikt...
Ja runā par investīcijām, ir diskusijas par to, vai valstij vajadzētu formulēt kādas nozares, kurās mēs šīs investīcijas vēlētos.
Gaidīts ir ikviens, kurš te grib ko ražot, jo zināma atlase jau notiek. Nu, neviens neinvestēs ražotnē Latvijā, kas lielā daudzumā ražotu vienkāršus baltus T kreklus. Respektīvi, neinvestēs, par argumentu izvēloties zemas algas, jo tad ir risks, ka agri vai vēlu šo ražotni būs jāpārceļ uz vietu ar zemāku algu līmeni.