Kaislīgās diskusijas ap Latvenergo jaunajiem tarifiem ir sekas ielaistām kaitēm.
Pirmkārt, jāsecina, ka sabiedrībai pārāk maz skaidrots tāds, jā, - sauss gan, bet, kā izrādās, būtisks jautājums kā tarifu veidošanās vispār. Nav normāli, ka, aprakstot vienu un to pašu kāpumu, viens min sadārdzinājumu 21%, cits 30%, vēl cits - 40% apmērā, un visi apgalvo, ka šādu skaitli esot aprēķinājuši, nevis pagrābuši no zila gaisa. Valstij patīk rīkot dažādas izskaidrošanas kampaņas, bet šajā maciņus reāli skarošajā tēmu lokā aktivitātes pietrūcis.
Otrkārt, tarifi tradicionāli ir kā karsts kartupelis, tāpēc plāni to paaugstināšanai top maksimāli diskrēti - lai netracinātu cilvēkus. Diemžēl šī īpatnējā rūpe par sabiedrības nervu sistēmu atspēlējas pašām atbildīgajām amatpersonām, jo galu galā ne tikai nokaitina patērētāju, bet arī liek apšaubīt varas elites zīmēto kopējo «bildi».
Proti, ja uzņēmējiem būtu laikus pavēstīts tarifu kāpuma apmērs, viņi puslīdz precīzi sarēķinātu, ko šis kāpums nozīmē viņu izmaksām. Un, aprēķinot izmaksu kāpumu, uzņēmējs var iedot dzimtajai valstij prognozi cenu kāpumam (inflācija), ietekmei uz eksportu, ietekmei uz plāniem investēt utt. Un tad varbūt amatpersonas, saprotot pašu rakstītās prognozes par nodokļu ieņēmumiem utt., tarifu maiņu izsvērtu pamatīgāk. Bet - lai šāda diskusija notiktu, dialogam starp politiķiem, Latvenergo, uzņēmējiem u.c. jāsākas laikus, nevis post factum.
Latvenergo pamatoti - un arī ne visai - izteiktie pārmetumi nav nekas specifiski raksturīgs šim uzņēmumam vien. Tā nu sagadījās, ka šonedēļ Eesti Energia nācās taisnoties par Igaunijas sabiedriskās televīzijas sižetu, kurā, atsaucoties uz iekšējo auditu par 2009. gadu, tika secināts, ka uzņēmuma attiecībās ar klientiem ir, atvainojiet, bardaks. Šonedēļ arī «nobira» kabeļi starp Igauniju un Somiju, turklāt Somijas puses vainas dēļ. Lietuvas prezidente šonedēļ bija spiesta piedraudēt ar siltumapgādes sektora atņemšanu privātajiem operatoriem. Citiem vārdiem sakot, enerģētika ir ķēpīga un karstas diskusijas izraisoša nozare arī citās valstīs.
Tikai nevajag arī uz enerģētiku attiecināt neveiklos vingrinājumus «vilks paēdis, kaza dzīva». Valstij ir jāpasaka, ko tā sagaida no Latvenergo primāri: saudzīgus tarifus, piegādes drošumu, peļņu, ko skaitīt budžetā? Piemēram, franču koncerns EDF šonedēļ ziņoja, ka tā meitas uzņēmumam Ungārijā būs krietni mazāka peļņa, jo ungāru valdība iesaldējusi cenu kāpumu un vēl piedevām uzlikusi t.s. krīzes nodokli. Nesaku, ka šāda rīcība ir pareiza, bet Ungārijā vismaz valdība deva skaidru signālu, turklāt privātam enerģētikas uzņēmumam.