Francijas prezidenta Fransuā Olanda paziņojums par šīs valsts vainu, piedaloties holokaustā, rāda izpratni, cik nozīmīgi ir salikt visus iespējamos punktus uz vēstures jautājumiem. Tā ir atbildīga izturēšanās kā pret vēsturi, kura daudzos jautājumos ne vienai vien Eiropas nācijai nav sevišķi ērta, tā arī - kopīgi (cerams) veidojamo nākotni. Ja kontinentā saglabāsies vienota izpratne par vienu no drausmīgākajiem nesenās vēstures noziegumiem, iespējams, būs vieta cerībai, ka esam spējīgi stāties pretī pagātnes šausmām.
Acīmredzami holokausts beidzamajās desmitgadēs ieņēmis centrālo lomu jaunās Rietumu pasaules identitātes veidošanā. Arī izsaucis kritiskas piezīmes - it īpaši par tā atspoguļojumu populārajā kultūrā - nereti no pašiem drausmīgajā traģēdijā izdzīvojušajiem, kas norādījuši, ka aktieriem vairākus gadu desmitus senās šausmas vienkārši nesaprast. Un tam lielā mērā var piekrist. Neģēlīgais noziegums bija tik apjomīgs, ka to reāli aptvert ir neiespējami. Tam pretojas cilvēka uztvere un atmiņas ierobežotās spējas. Tomēr, kā norādījis Tonijs Džads, šo notikumu nepazušanu var nodrošināt tikai vēsturnieks ar askētisku kaisli pret faktiem, pierādījumiem, liecībām.
Otrā pasaules kara laikā no Francijas uz nacistu nometnēm tika deportēti 76 tūkstoši ebreju. Zīmīga ir Olanda norāde, ko viņš izteica, piedaloties «Ziemas velodroma tvarstīšanas» upuru piemiņas ceremonijā, ka ebreju aresti 1942. gada jūlijā (13 152 cilvēki) ir pilnībā uz franču sirdsapziņas. Visu paveica vienīgi franču policija bez vāciešu klātbūtnes. Francijas prezidentam šķitis nozīmīgi pateikt, ka tieši jaunajai paaudzei vajadzētu vairāk zināt par šiem notikumiem, jo runa neesot tik daudz par ebrejiem vai pasaules vēsturi, kā par pašiem frančiem.
Arī Latvijai XX gadsimta milzu nozieguma sakarā vēl daudz neizdiskutēta un nesaprasta. Labi, ka pēc neatkarības atjaunošanas ir krietni paplašinājusies holokausta pētīšana - un ne tikai Rīgā, bet arī citos novados. Tomēr liela daļa pētījumu ir pieejami tikai akadēmiska rakstura darbos un ietekmi uz plašāku publiku nav atstājuši. Valsts galvenās amatpersonas ir atzinušas vainu par holokaustu Latvijā, taču līdz īstai izpratnei par šajā noziegumā iesaistīto (dažādos līmeņos) personu skaitu esam tālu. Vai vajadzētu zināt, cik daudz mūsu tautiešu nekautrējās paņemt arestēto ebreju mantu? Pēc šāda pētījuma ir milzu nepieciešamība, un to apstiprina autoritatīvu mūsu vēsturnieku atzinums: «Nekas tik lielā mērā neatspoguļoja apkaunojošu morālo pagrimumu kā masveidīgā piedalīšanās ebreju mantas (līdz pat pēdējam sīkumam) piesavināšanā, īpaši provincē. Tiešo ebreju slepkavu skaits 1941. gadā bija daži simti, bet mantas piesavināšanā bez mazākā kauna un sāta piedalījās katrs, kurš spēja.»