Vēlēšanu biļetens ir stiprāks par lodi, tā reiz bija teicis Abrahams Linkolns, taču viņa slepkava Džons Būts (viņa slepkava gan tā nedomāja) nebūt par to nebija tik pārliecināts, un galu galā pēdējam izrādījās taisnība. Tikai, lūdzu, nepārprotiet mani! Šis nekādā gadījumā nav mudinājums vēlēšanu rezultātus ietekmēt tik barbariski tiešā veidā! Šīs būs tik vien kā pārdomas par to, ko tad īsti iesākt ar savu šobrīd tik pieprasīto balsi.
Iedomājieties tādu Pēcīti Mazpulcēnu, kurš, ieraugot upē slīkstošu zemledus makšķernieku, nekavējoties steidzas tam palīgā, taču, nezinot, kā to pareizi darīt, sāk mest viņam ar akmeņiem. Kad Pēcītis Mazpulcēns brauc garām degošam namam, vienīgais šķidrums, kas viņam ir līdzi, ir kanna ar benzīnu. Īsti nesaprazdams, kā šādā situācijā vislabāk rīkoties, viņš liesmām sāk liet virsū līdzpaņemto degvielu. Tikai retais savā ikdienas dzīvē rīkojas tā, kā to dara Pēcītis Mazpulcēns, taču viss mainās brīdī, kad apzinīgie pilsoņi dodas pie vēlēšanu urnām. Viņi balso pēc labākajiem nodomiem, bet viņi nezina, ko dara. Varbūt arī nemaz nav tik slikti, ka pašvaldību vēlēšanās kādi 40-50% balsstiesīgo pie vēlēšanu urnām nemaz nedodas. Ja jau neviens nepārliecina, tad varbūt arī nemaz nevajag iet balsot.
Tomēr, lai cik fatāla reizēm arī būtu vēlētāju izvēle, šāds domu gājiens varētu būt pareizs tikai gadījumā, ja pilsētu un reģionu vadību varētu arī neievēlēt. Taču, izpleties vai saraujies, realitātē vienmēr kādam jātiek ievēlētam, un tas, šķiet, arī ir galvenais urnu tautas virzītājspēks šī gada pašvaldību vēlēšanās - mēģināt nobalsot par mazāko ļaunumu. Vērojot kandidātu sejas, priecājies, ka tikai viens no viņiem uzvarēs, kā nesen teica mana Centrāltirgus kartupeļu pārdevēja.
Un tad vēl tā etniskā kārts, sevišķi Rīgā. Pašreizējais mērs savus nedarbus tik veikli paslaucīja zem paklājiņa, bet labos izvēlējās tik prasmīgi, ka beigās kā vienīgais vērā ņemamais SC populisma neokupētais lauciņš vēl bija palicis tikai latviešu nacionālisms. Tā rezultātā lielākā tā saucamā latviešu partija Vienotība ar savu pamatnācijas mīlestību brīžiem lika trūkties pat Visu Latvijai! pirmrindniekiem.
Mums tātad ir viens formāli veiksmīgs, bet izšķērdīgs prokrievisks spēks, divi prolatviski spēki, kas tā īsti nespēj atrast pretargumentus, un pārītis sīkpartiju, kuras savus, varbūt pat saprātīgos solījumus nespēs pildīt, jo tām vienkārši nav izredžu savākt vērā ņemamu balsu daudzumu. Izkatās, ka vairumam vēlātāju šis būs mazākā ļaunuma izvēles vai arī etniskais balsojums. Saka jau, ka sliktās varas ievēl labie pilsoņi, kuri nepiedalās vēlēšanās, taču šogad, būsim godīgi, es tiešām nezinu, par ko balsot.