Pēdējās nedēļās daudz runāts par Krievijas mediju saturu un veidiem, kā to ietekmi Latvijā ierobežot. Tā, protams, ir ļoti svarīga tēma, tomēr jāatzīst, ka Krievijas un Ukrainas konflikta atspoguļošanā arī Rietumu medijiem (vismaz televīzijām) derētu uz mirkli apsēsties un pārdomāt, ko viņi dara.
Jo, regulāri patērējot BBC un CNN, vismaz man jāsecina, ka notiek konflikta nepārprotama trivializācija. Pirmkārt, tā izpaužas kā visnotaļ savdabīga notikumu izkārtošana pēc to nozīmīguma (?). Rietumu skatītājam (ja runājam, piemēram, par pagājušo nedēļu) kaut kādas slavenības Dienvidāfrikā tiesas process tiek servēts kā dienas svarīgāka tēma, savukārt Krievijas agresija noslīd trešajā ceturtajā pozīcijā vai pat vispār netiek pieminēta. Rezultātā, pieļauju, Rietumu sabiedrība sāk pierast (Izraēla un palestīnieši taču arī visu laiku kaut ko nevar tur sadalīt...) vai aizmirst pēdējās desmitgadēs lielāko starptautisko normu pārkāpumu. Otrkārt, pat ja sižeti parādās, notiekošais tiek teatralizēts, ievilkts kaut kādā bojeviku žanrā. Klasisks modelis: reportieris rāda separātistu uzslietās barikādes, štābus un kareivīgu izrunāšanos, ne ar vārdu nepieminot, ka daļa no sižeta varoņiem varētu būt iesūtīti algotņi vai ka vispār šādi domstarpības starp etniskajām grupām normālā valstī nerisina. Paši Rietumu mediji droši vien uzskata, ka tā ir pareizi - jārāda tikai «bilde» bez komentāriem utt. -, tomēr manā subjektīvajā skatījumā tā ir neapzināta piespēlēšana Kremļa propagandas mašīnai.
Latvijas mediji šajā aspektā strādā daudz adekvātāk, tomēr varbūt ir vērts pārrunāt to, kā mēs atspoguļojam saspīlējuma, atvainojos par žargonu, atstarošanos pašu zemē. Ņemot vērā noskaņojumu daļā Latvijas sabiedrības, varbūt ir vērts apzināti ignorēt kaut kādas provokatīvas izdarības. Saprotu, ka tas skan pilnīgi pretēji žurnālistikas ētikai (nedrīkst kaut ko ignorēt tikai tāpēc, ka tas nepatīk), tomēr jāapzinās arī tas, ka daļai līdzcilvēku redzēt tos pašus Krimā un Ukrainas austrumos plivinātos karogus, simbolus un lozungus tepat Rīgas centrā, dzirdēt apsolījumus sagādāt Latvijā «otru Krimu», emocionāli ir liels pārbaudījums. Tam, ka šādas aktivitātes rīko samērā neliels cilvēku skaits, vairs nav lielas nozīmes - provokācija savu mērķi ir sasniegusi, nokaitinot un vedinot izdarīt, iespējams, pārsteidzīgus secinājumus. Varbūt mums vajadzētu būt gudrākiem un nesekot Rietumu TV manierei, kā kritēriju notikuma atspoguļošanā izvēloties «galvenais, lai būtu action». Mēs tāpat labi zinām, ka Latvijā ir personāži, kuri tā arī nekad nav atzinuši šo zemi kā neatkarīgu valsti ar latviešu kā vienīgo valsts valodu - jautājums, cik bieži mums par viņiem jāstāsta tagad. Visu cieņu tiem kolēģiem (piemēram, TV3 Nekā personīga), kas jau agrāk informēja par šiem grupējumiem - tas neļāva ieslīgt mānīgā mierā un aizmirst par apdraudējumiem. Tomēr pašreiz, atklāti sakot, mēs jau dzīvojam tik sakāpinātās noskaņās (spriežu pēc sevis), ka slikti paliek. Mēs patiešām dzīvojam ļoti atbildīgā un sarežģītā vēstures posmā, un tādos ir nepieciešama gan skaidra apziņa «kas ir kas», gan dusmu neapmiglots prāts.