Emocionālā perifērija
Sērija laureāte radusies 2010. gadā Parīzē un atspoguļo autoram raksturīgo īpatnējo pieeju dokumentālajam foto. Tajā apvienojas nemanipulēts, «tikai» ieraudzīts attēls, kas dīvainā veidā spēj nokomunicēt mākslinieka pašsajūtu, attiecības ar bildēs redzamo un tamlīdzīgas mistērijas. Mākslinieks stāsta, ka tas, par ko ir šīs fotogrāfijas, ir tas pats, kas vienmēr, un tas pats, kas līdz šim: «Mani vienmēr ir interesējis, kā kāda urbāna vide gan liecina par cilvēku, viņa ietekmi uz vidi, gan arī ļauj ieraudzīt viņu pašu viņa radītajā ainavā kā savas darbības sekas. Parasti fotografēju kaut kādas perifērijas pilsētvidē. Šai gadījumā tā ir it kā centrālā Parīzes daļa, kas man dīvainā veidā atstāja sajūtu par tādu kā emocionālo perifēriju. To, protams, nevar attiecināt uz pārējiem cilvēkiem. Tā ir tikai mana subjektīvā sajūta, ko arī rādu. Tu jau zini, kā strādā mākslas darbi - no skatītāja uztveres, vizuālās reprezentācijas un paša autora nostādnēm veidojas kaut kas vesels. Šai gadījumā tā ir mana pazaudētības sajūta.»
Stakles piedāvājums mūsdienās aktuālajiem pilsētnieciskuma pētījumiem pēc noskaņas atgādina «perfektu» un «atsaldētu» reklāmas foto. Tomēr tā esot tīra ielu fotogrāfija, kas balstās uz atrasto, nevis konstruēto. Jautāts par savām attiecībām ar mūsdienu romantismu, kas nu jau kādus četrus piecus gadus ik pa laikam šķiet aktuāls dažādu autoru darbos, Alnis ierasti atvēcinās, ka nosaukumi un nošķīrumi esot teorētiķu darīšana. Turklāt fotogrāfu aprindās romantisms esot gandrīz vai lamuvārds, no kā mēģina izvairīties, jo tas asociējas ar kaut ko naivu un banālu, piemēram, saulrietiem. «Tomēr piekrītu, ka tāda it kā bezmērķīga klaiņošana ar fotoaparātu arī ir romantiska.»
Pētnieks
Pieticīgais klaiņotājs gan ne vien klejo ar kameru un veido personālizstādes, bet arī pats piedalās teorētiķu diskusijās ar pamatotiem un izvērstiem viedokļiem. Alnis strādā par pētnieku Daugavpils Universitātē un lasa studentiem lekcijas par pētniecības metodoloģiju un vizuālo kultūru. Tikko, martā, aizstāvējis disertāciju par tēmu Mediju kompetence ilgtspējīgā skolotāju izglītībā. Tā ka drīzumā pēc atlikušajām formalitātēm fotomākslinieka līdzšinējiem nopelniem varēs pievienot arī doktora grādu pedagoģijā.
Savukārt ikgadējam Cēsu mākslas festivālam tiek gatavota sērija Ilgas. Un arī ilgas šai gadījumā neesot nekas romantisks.
«Tas vispār ir vietvārds. Ir tāda Ilgu pils Latvijas un Baltkrievijas pierobežā, kas pieder Daugavpils Universitātei. To izmanto kā mācību bāzi. Fotografēju studentes, kas tur bija praksē. Pilnīgi sirreālas kompozīcijas - jaunas meitenes un sazin kādā sakarā - brutāls interjers, kas pavisam nesaistās ar mācību vidi. Tāds dokumentālajā foto ierasts pretrunīgs salikums, kas tradicionāli piesaista uzmanību.»