Luksoforā zaļo nomaina dzeltenā gaisma. Lēnākie piestāj, ātrie turpina braukt. Bremzē, kad iedegas sarkanā, un arī tad vēl kāds pāris steidzīgāko pāršmauc pāri. Tas ir ierasts skats Rīgas ielās, īpaši pēdējā gada laikā. Sods par šādu pārkāpumu ir no trīsdesmit līdz simt četrdesmit eiro, taču ir acīmredzami, ka aizvien vairāk ir tādu, kurus tas nesatrauc. Jo soda neizbēgamības princips nedarbojas - pieķerto un pie atbildības saukto ir pārāk maz.
Skaidrs, ka pie katra krustojuma policijas ekipāža nevar dežurēt diennaktīm ilgi un, pat ja tā darītu, tūlītēja pakaļdzīšanās diez vai būtu tā drošākā metode, īpaši laikā, kad ielās ir intensīva satiksme. Tas nozīmē, ka jāmeklē tehniskie risinājumi. Piemēram, aprīkojot ar videonovērošanu krustojumus, kur visbiežāk manīti luksofora gaismas signāla apzinātas ignorēšanas gadījumi. Ja atzīstam par pareizu ātruma pārsniedzējus ķert ar fotoradaru palīdzību un ja pārkāpumu var pierādīt ar policijas automašīnās uzstādīto videokameru fiksēto, kāpēc gan krustojumos uzstādītas un CSDD vai policijas datoriem pieslēgtas videokameras nevarētu kalpot par līdzekli satiksmes regulēšanas kārtības ignorētāju saukšanai pie atbildības?
Tiem, kas kā pretargumentu minētu dārdzību, derētu pārdomāt, cik vērta šādu pārkāpēju dēļ ir krustojumos apdraudēto nevainīgo cilvēku dzīvība un veselība. Saprotams, ka avāriju risks krustojumos ir daudzkārt lielāks par to, ko rada ātrumpārkāpēji. Neizbēgams sods šajā gadījumā būtu kā līdzeklis ne tik daudz pašu pārkāpēju, kā citu satiksmes dalībnieku, tajā skaitā bērnu, drošībai.
Šis arī būtu īstais brīdis, kad satiksmes ekspertiem izvērtēt, cik lietderīgi pirms gadiem desmit bija atteikties no zaļā mirgojošā luksofora gaismas režīma, kas ieslēdzās pirms dzeltenās gaismas, brīdinot par signāla maiņu. Toreiz tika apgalvots, ka daļa autovadītāju, ieraugot zaļo mirgojošo signālu, nevis piebremzē un apstājas, bet gan palielina ātrumu, lai vēl pēdējā brīdī paspētu šķērsot krustojumu. Tagad redzam to pašu, tikai ar to starpību, ka vadītāja reakcijas laiks ir daudz īsāks, tagad karstgalvji krustojumus šķērso nevis pie dzeltenā, bet jau sarkanā gaismas signāla. Un tā vairs nav pārdrošība - tā ir nesodāmības sajūtas radīta bezkaunība.
Naivi būtu domāt, ka stingru sankciju ieviešanas vietā par labu ko vērst varētu vienīgi ar kārtējām sociālajām kampaņām. Jāņem vērā, ka reklāmas ar vēstījumu «Nedari tā» pamana tikai tie, kas «Tā» nedara. Gadījumos kā šis kampaņas var būt ļoti efektīvas vienīgi tad, ja intensīvi komunicē par pieķertajiem un sodītajiem pārkāpējiem. Un bez kādas mākslas - jo dokumentālāk, jo labāk.