Nākas atzīt, ka tuvākajā laikā attiecību uzlabošanās starp Baltijas valstīm un Krieviju nav gaidāma. Vismaz pašreizējā Kremļa režīma laikā noteikti ne un nevienai no trim valstīm neizdosies atkārtot poļu sekmes attiecību uzlabošanā ar Maskavu, par ko nācās domāt pēc krietnas pavirzīšanās Katiņas lietā, kas tomēr tā arī nav novesta līdz galam. Poļi nav saņēmuši pilnīgi visus dokumentus par šiem noziegumiem, turklāt krievi kategoriski noraida iespēju, ka varētu tikt publiskoti slepkavību izpildītāju un galveno pasūtītāju (tas gan nekāds noslēpums nav) vārdi. Jādomā, šādu prasību Maskavā uzskata gandrīz vai par zaimiem, jo kā gan varētu ienākt prātā tiesāt formālos kara uzvarētājus. Un tas nekas, ka šie «uzvarētāji» ir vienkārši brutāli noziedznieki. Savējie tiek stingri sargāti no tiesāšanas, tos nolemts neatdot pat morālam nosodījumam, un tas viss nosaucams par Lielajā Tēvijas karā gūtās uzvaras sargāšanu. Turklāt šī sargāšana ir tik rosīga, ka rada aizdomas, vai runa ir vienīgi tikai par vēsturi. Un tā tas patiešām arī nav. Tādā gadījumā būtu dzirdami vēsturnieku izteikumi un komentāri, bet tā vietā ir regulāri Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumi par Otrā pasaules kara tematiku, kas šim reģionam galvenokārt nozīmē pazemojošu okupāciju, nevis atbrīvošanu, bet tā jau ir cita dimensija. Un tā ir politiska. Tās pamatā saniknojums par pretēja viedokļa eksistenci, pilnīgi atšķirīgu skatījumu uz PSRS varas pretlikumīgo izplešanos pār trim Baltijas valstīm nu jau vairāk kā 70 gadus tālā pagātnē.
Jādomā, Krievijas ĀM aktīvā kritika - te nopēlumu saņem Igaunijas aizsardzības ministrs Urmass Reinsalu, te pavisam nesen Latvijas prezidents Andris Bērziņš, kas abi tiek apsūdzēti centienos pārrakstīt vēsturi un glorificēt fašistus, - nevar palīdzēt labas saprašanās izveidošanā starp Krieviju un Baltijas valstīm. Tas liek šaubīties, vai pozitīvus rezultātus izdosies sasniegt ar Latvijas valsts galvas aicinājumu ķerties pie sabiedrības izlīguma. Un visnopietnākais šķērslis tam būs tāds jēdziens kā neatkarīga Latvijas valsts. Jo tieši tas ir pamatu pamats, lai tiktu atzīti pret šīs valsts tautu nodarītie noziegumi kā vācu, tā padomju okupācijas laikā. Piemērs nav tālu jāmeklē un tas atrodams Vācijā, kas vēl pavisam nesen beidza maksāt kompensācijas par nodarījumiem Pirmajā pasaules karā. Ir beidzamais laiks iesniegt arī Maskavā prasības par okupācijas laika nodarījumu atlīdzināšanu. Tas jādara, neraugoties pat uz to, ka šobrīd nav ne vismazāko cerību uz prezidenta Vladimira Putina režīma izpratni. Šādas prasības izvirzīšana nav uzskatāma par netālredzīgu «lekšanos». Gluži pretēji, kādreiz, kad Krievijā pie varas vairs nebūs atjaunotais čekistu režīms, tas varēs vienīgi uzlabot Krievijas un Baltijas valstu attiecības. Vēstures bedres ir jānolīdzina, un tad šejienes līderiem vairs nebūs bažīgi jārunā par draudiem no austrumos esošas autoritāras lielvalsts.