«Ceru, ka sapratīsimies un mums izdosies Selgas Mences Neba maize pate nāca nodziedāt pozitīvi, dzīvespriecīgi un līksmi,» Gints gatavojas profesionālajam izaicinājumam.
Mājinieki bija šokā
Karjeras pats sākums gan lika domāt, ka līdz Dziesmu svētku virsdiriģenta godam ir tikpat tālu kā līdz Mēnesim. «Gāja kā pa celmiem,» Gints smaida un stāsta - jau kopš otrās klases viņš pēc stundām parastajā skolā soļojis cauri visai Liepājai uz E. Melngaiļa Liepājas Bērnu mūzikas skolu, kur zēnu kora klasē apguva mūzikas ābeci. «Bija gadi, kad, tāpat kā lielākajai daļai bērnu, tas viss bija līdz kaklam. Bet ar vecāku un skolotāju atbalstu tiku līdz beigām.»
Gints vasaras pavadījis pie vecvecākiem Rucavā, kur bija jāslauc govis, jāpļauj siens. Tas viss Gintam patika un patīk joprojām, tādēļ pēc devītās klases viņš aizbrauca uz atvērto durvju dienu Bulduru Dārzkopības tehnikumā. «Lidoju metru virs zemes - te mācīšos! Bet dūša sašļuka, izdzirdot, ka priekšroka būs tiem, kuru vecākiem ir lauku īpašums.»
Skolasbiedra un pedagogu pierunāts, Gints iestājās E. Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolā, diriģentu specialitātē. «Biju slinks kā zirga deķis, nezinu, kā mani tur izturēja.» Tomēr Gints labi atceras lūzuma brīdi. Trešajā kursā bija jāpārstāv skola republikas jauno diriģentu konkursā Rēzeknē. Gints neko neatminas no brīža uz skatuves, bet nervus kutinošā, patīkamā sajūta kora priekšā, no kuras veidojas pozitīva atkarība, gan palika atmiņā, turklāt to pasvītroja konkursā iegūtā otrā vieta un skatītāju simpātiju balva. «Atvedu mājās lielu keramikas vāzi. Mājinieki bija šokā.» Tālāk likumsakarīgs bija ceļš uz Rīgu, kur Mūzikas akadēmijā Gints studēja kordiriģēšanu pie Edgara Račevska, bet maģistrantūrā bija pēdējais no profesora Imanta Kokara un pirmais no Sigvarda Kļavas audzēkņiem.
Skolo arī jaunos
Studiju laikā Ginta pirmā diriģēšanas skolotāja viņu uzaicināja par kormeistaru Priekules jauktajā korī. «Mani izlika kora priekšā, un tur nu man katra minūte palikusi prātā - svīzdams ņēmos. Tas bija ļoti svētīgi,» Gints stāsta. Vēlāk viņš diriģēja Rīgas jaukto kori Rīdzene, sekoja uzaicinājums uz Talsiem, kur Gints gan vadīja sieviešu kori Vaiva, gan joprojām diriģēja Talsu 2. vidusskolas zēnu kori un jaukto kori. Bijuši arī citi kolektīvi, bet patlaban bez Talsiem Ginta pārziņā ir arī Rīgas Biznesa skolas koris un Rīgas Amatniecības vidusskolas koris. Sanācis piedalīties dažādos starptautiskos kormūzikas konkursos, festivālos, projektos un forumos Eiropā un ASV, Gints ir arī Talsos rīkotā zēnu koru saieta Zaļā bumba idejas autors un mākslinieciskais vadītājs. Tāpat viņam nav sveša profesionālo koru ikdiena, jo astoņus gadus dziedājis kamerkorī Ave Sol. «Redzēju, kas ir tas spēks, kas iznesis latviešu kormūzikas kultūru pasaulē. Arī piedalīties Imanta Kokara vadīšanas formātā bija milzīgi vērtīgi,» Gints saka un atceras, kā Japānas koncerttūres laikā japāniski pieteicis koncertu programmu.
Gints ir pasniedzis diriģēšanu «Mediņos», bet patlaban to dara Rīgas Doma kora skolā. Kura no abām lomām - diriģents un pedagogs - pašam tuvāka? «Bez diriģenta es nebūtu pedagogs, bet pedagoģija ļoti palīdz darbā ar koriem,» Gints saka. Diriģenta lielākais ieguvums ir enerģijas apmaiņa ar dziedātājiem. «Ja visi zobrati ir vietās, ārā nāk nenovērtējamas lietas.» Savukārt topošo diriģentu skološanā rezultāts nav tūlītējs, tomēr jauniešu attieksmes, stājas un spriedumu maiņu jūt, lai gan tikai laiks rāda, kas no kura šajā komplicētajā nodarbē sanāks. Diriģentam jāprot darīt viss, amatierkorī viņš ir arī pa daļai menedžeris, vakari un brīvdienas paiet mēģinājumos un koncertos, un šis laiks jāatrauj paša ģimenei, turklāt mazā alga liek strādāt vairākos koros. «Bieži jāsastopas ar aplamiem stereotipiem, ka diriģenta darbs ir hobijs, piestrādāšana. Bet diriģents ir un paliek nopietna profesija ar garu un grūtu izglītošanos.» Gints cer, ka diriģentu atalgojuma jautājums drīzumā tiks sakārtots, jo no tā atkarīgs arī jauno censoņu pieplūdums un Dziesmu svētku nākotne.
Iztramdījām cīruli
Par to, kas Latvijas koru kustībā notiek patlaban, Gints saka - turas. «Šogad Dziesmu svētku kopkorī būs ap 15 000 dalībnieku - rekords! Jau uz iepriekšējiem svētkiem dzima jauni kolektīvi, arī šogad, cerams, ka ilgnoturīgi. Aug jauni diriģenti, kas dodas strādāt arī ārpus Rīgas un veido t. s. kultūras decentralizāciju. Tā Latvijā ir ļoti svarīga. Ir mūzikas pedagogi, kas skolās strādā ar bērniem, un bērni nebaidās dziedāt. Ir arī pasaules līmeņa kori. Un mēs nedrīkstam Dziesmu svētkos aiziet no četrbalsīga a capella uz tingeltangeļa un šlāgeru pusi. Latiņa jānotur. Un te no svara ir diriģentu tālākizglītības iespējas. Tādas ir, taču kolēģi uz tām nav pārāk aktīvi,» Gints stāsta.
Savu nokļūšanu virsdiriģenta amatā viņš sauc par lielu pagodinājumu. «Bet par tādu netop vienā dienā. Ik gadu notiek Dziesmu svētki reģionos, kur satiekas novadu kori, un tur jau var iemēģināt roku pāris tūkstošu dziedātāju diriģēšanā.» Gints patrenējies arī 2010. gada Skolēnu dziesmu svētkos un saka, ka bērnu kopkoris patiesībā ir lielāks pārbaudījums nekā pieaugušo. Gints iepriekš arī strādājis kopā ar Jāni Baltiņu, domājot par kopkora «mašinēriju» - kā dziedātājam X no kora Y nonākt un aiziet no Z vietas Mežaparka estrādē. «Jau tad izbaudīju, cik cilvēki kopkorī ir atsaucīgi. Brīnišķīgi!»
Tiesa, Gints uzsver, ka diriģēt Dziesmu svētkos var arī nebūt kordiriģenta profesionālās darbības emocionālā virsotne. Par tādu var kļūt arī dziesma necilā koncertzālē. Viņam pašam bijis viens tāds koncerts mazā baznīciņā ar dažiem klausītājiem, «kad jūti ka VISAS dziedātāju acis saprot, ko dzied, seko katram tavam žestam. Iztramdījām cīruli, un tas dziedāja līdzi. Emocionālā pasaule šajā darbā ir visnenovērtējamākais».