Latvijas zaļais lepnums
Rīgas Zooloģiskā dārza Abinieku nodaļas vadītāja Ilze Dunce lepojas: «Rīgas zoodārzam pieder retākā un apjomīgākā abinieku kolekcija, un mūs respektē ne tikai Eiropā.» Bioloģe iepazīstina ar lielāko no kolekcijas kokvardēm - milzu putotājvardi (jo taisa putu ligzdas virs ūdens) - skaistu koši zaļu radībiņu. Citos terārijos ausainā putotājvarde, svītraina krupjgalvas kokvarde, piparu kokvarde (tiešām piparu krāsā), pie terārija sienas pielipusi Javas planētājvarde, tāpēc redzama tikai tās pavēdere un pēdas ar apjomīgajiem piesūcekņiem. Šī varde spēj lielos attālumos planēt no koka uz koku.
Akvārija zaļajā lapotnē paslēpusies pagaidām vienīgā Latvijas kokvarde. Par viņu var teikt - mūsu lepnums. No avotiem zināms, ka Latvijas kokvarde kā ļoti rets mūsu faunas pārstāvis zināms jau kopš senākiem laikiem - apmēram 1777. gada, taču, «pateicoties» Latvijas zemju intensīvai apstrādei, pēdējās simtgades laikā izzuda daudzas jo daudzas nārsta vietas, un tas veicināja kokvaržu populācijas bīstamu samazināšanos. Gods un slava Jurim Zvirgzdam un toreizējai Rīgas zoodārza Ekoloģijas laboratorijai, kas kopš 1987. gada veica kokvardes atkalieviešanu (reintrodukciju) Latvijā. Tuvākajā lielākajā populācijā Baltkrievijā tika noķerti vairāki kokvaržu pāri. Tos pavairoja laboratorijas apstākļos, un vairākus gadus pēc kārtas Kurzemes pusē izlaida simtiem kokvaržu mazuļu. Vardes iedzīvojās, un tagad tās jau «aizgājušas» līdz Lietuvas robežai un tai pāri. Parastā kokvarde iekļauta Latvijas un Baltijas Sarkanajās grāmatās, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā.
Rīgas Zooloģiskajā dārzā pagaidām uzturas tikai viena kokvarde, bet Ilze apgalvo, ka tā neskumst: «Abiniekiem nevajag sarunu un rotaļu biedru, viņi arī dabā dzīvo atsevišķi. Pāris nepieciešams tikai pēcnācēju iegūšanai. Taču pavasarī nārsta laikā noteikti atvedīsim vēl kādu vardīti.»
Ilze priecājas, ka kokvaržu suga Latvijā atkal ir stabila, un smej: «Kurzemes puses ļaudis zvanījuši, lai mēs braucot un ņemot tur palaistās vardes atpakaļ, jo viņu dziedāšana esot apdullinoša! Tas tiesa. Vardes ir nakts dzīvnieki, šiverē, ēd un dzied diennakts tumšajā laikā. Atsevišķu sugu radītais troksnis var būt diezgan pamatīgs. Latvijas kokvardes dziedāšana ir kā nemitīgi sparkšķi, kas dzirdami pat trīs kilometru attālumā. Tāpēc jau senatnē kokvardi Latvijā sauca par parkšķi. Tagad Kurzemes pusē tās parkšķina jau vairāk nekā trīsdesmit gadu.»
Gan peldēsies, gan dziedās
Protams, kolekcionāri pasaulē neliek terārijos Latvijas kokvardi, jo viņiem tās vienkārši nav. Jebkurā kolekcijā drīkst atrasties tikai nebrīvē dzimuši īpatņi. Tāpēc - nestiepiet mājās Kurzemes pusē ar grūtībām atrasto Latvijas kokvardi!
Kā visiem interesentiem pirms kolekcijas jāiepazīstas ar savu iecerēto objektu - rocieties internetā, bet vislabāk iepazīstieties ar speciālistu, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas ikdienā, vai ar nopietna kolekcionāra praktiskajām atziņām. Varbūt, uzzinot, ka kokvardes pēc dabas ir mednieki un plēsēji un ēd tikai dzīvu barību (kukaiņus, tarakānus, circeņus), ilgotā vēlēšanās veidot eksotisku kolekciju tikpat strauji izplēnēs?
Taču, ja pacentīsieties un būs interese, bez lielām grūtībām izdosies izveidot mazu terāriju, un krāšņie eksponāti kļūs ne mazāk mīļi kā citiem cilvēkiem viņu suņi, kaķi, seski un putni.
Ilze Dunce pārliecināta, ka kokvardes var kļūt par interesantu mājdzīvnieku. Viskrāšņākās esot indīgās eksotiskās kokvardes - tās varot atmirdzēt visās varavīksnes krāsās! Lai nebaida vārds - indīgās! Nebrīvē dzīvojošām kokvardēm inde pazūd jau vienas paaudzes laikā. Ilze uzsver, ka kokvaržu kolekcionēšanai ir savi plusi un mīnusi. Plusi: nav nepieciešams apjomīgs terārijs, pieaugušas vardes var barot reizi trijās dienās, vardēm nav nekādas smakas. Mīnusi: tā kā kokvaržu vairākums ir tropu dzīvnieki, terārijā jāveido līdzīgs - silts (+20-+32 grādi) un mitrs klimats. Ja pieļausiet temperatūras krišanos terārijā, vardes var saslimt (pazīmes - sāk novājēt, var mainīties krāsa, poza). Vardes ādai visu laiku jābūt mitrai, tāpēc abinieks noteikti divas reizes dienā jāsmidzina ar ūdeni.
Terārijā noteikti jābūt ūdensbaseinam. Mitrumu uzturēs arī terārija zaļie augi. Kokvardes nav izvēlīgas - tam patīk visi augi. Turklāt tās ir vieglas, tāpēc augi netiks ne salauzti, ne sagrauzti. Jārēķinās, ka kokvardes naktī gan šiverē, gan var dziedāt, un tad skaļas serenādes skanēs visā dzīvoklī. Dziedāšana vairāk saistās ar vairošanās periodu, bet dziesma var atskanēt arī spontāni. Jārēķinās, ka abiniekam nepieciešams saules aizstājējs - ultravioletais apgaismojums. Ieteicamākais terārija materiāls ir stikls, jo kokvardēm ļoti patīk pielipt ar piesūcekņiem stiklam un meditēt. Uzmanību! Terārijs noteikti jānosedz ar smalku sietu. Vai kokvardes pazīst savu saimnieku? Ilze Dunce pārliecināta, ka vardes pazīst kopējus: «Tās reaģē uz balsi, uz katram cilvēkam raksturīgo smaržu. Kad nomainās kopēji, dzīvnieks var pat saslimt. Mums izstrādājusies dienas kārtībā. Vardes zina, ka pēc vakara laistīšanassāksies barošana, un tad visas sēž lejā un gaida savu «maizes devēju».»