1. Viens no svarīgākajiem tematiem sarunās starp Latvijas valdību un aizdevējiem, kuru misija sāka rosīties aizvadītajā nedēļā, ir nākamā gada budžeta deficīts - 2,9% no IK (mūsu versija) vai tomēr, teiksim, 2,5%.
Ņemot vērā, cik enerģiski esam «saspieduši» Latvijas ekonomiku līdz šim, šīs dažas procenta desmitdaļas nebūt nav sīkums. Latvijas puses intereses saprotamas, savukārt aizdevēju argumentācijā ir zināmas šizofrēnijas iezīmes.
Paturot prātā Māstrihtas kritērijus, patiešām būtu drošāk deficītu noteikt maksimāli mazu, tomēr šie ārvalstu eksperti nevar nezināt, kāds ir stāvoklis eirozonā, - atsaukties uz kritērijiem, kurus neviens vairs lāgā neievēro, nozīmē apbrīnojamu ticību tam, ka eirozonas funkcionēšanas rāmī nekas nemainīsies.
Interesants ir jautājums par aizdevēju misijas lēmumu patstāvību. Latvijā mēs šos ļaudis labprāt mālējam kā tādus visvarenus vietvalžus, tomēr varētu būt nianses. Viena lieta, ko domā misijas ļaudis, kas tomēr iepazinuši Latvijas situāciju, cita - pret ko cenšas nodrošināties viņu lielā priekšniecība, kurai pietiek citu nepatikšanu un kura lieto vienas zāles visiem. Šādā kontekstā Latvijas sarunas ar aizdevējiem diemžēl ir atkarīgas ne tikai no mūsējo mākas un uzstājības, bet arī no globālajā ekonomikā notiekošā.
Jebkurā gadījumā ir labi, ka Latvijas puse zināmā mērā spēlē uz apsteigšanu, piedāvājot savu konsolidācijas apmēru un norādot, ka apmēram par divām trešdaļām no tā koalīcija ir puslīdz vienojusies. Ja tev (misijai) noliek priekšā uzmetumu par 150 miljoniem, kuru diezgan droši arī īstenos, tad psiholoģiski ir komfortablāk ņemt šo uzmetumu nekā iecirsties par 200 miljoniem, kuru uzspiešana var radīt nevēlamas sekas (piemēram, pierasto seju pazušanu pie sarunu galda Latvijas pusē).
Politiķiem patīk bērni
2. Īpatnēji: jo vairāk politiķu lēmumi mazina ģimeņu pirktspēju, jo sparīgāk viņi pievēršas demogrāfijai... Rezultātā jaunajai Demogrāfijas politikas apakškomisijai Saeimā ir izredzes kļūt par daudzskaitlīgāko no komisijām un diezgan veiksmīgu PR instrumentu apakškomisijas vadītājam ekspremjeram Šķēlem. Pagaidām gan izskanējušie konkrētie priekšlikumi, piemēram, par bezbērna nodokli, ir strīdīgi.
Ir ļaudis, kuriem bērnu nav veselības problēmu dēļ, un ir grūti iedomāties, kā ar cilvēka tiesībām saskanētu nepieciešamība šai ļaužu grupai doties uz VID ar ārstu izziņām par šo medicīnisko likstu. Līdzīgi ar ierosinājumu sasaistīt pensijas apmēru ar tās saņēmēja bērnu skaitu, proti, atvašu nodokļu maksājumiem. It kā jau pareizi, bet vai cilvēks ir vainīgs, ja viņa pēcnācējiem neveicas ar darbu vai tie pagadījušies liderīgi?
Politiķiem, kas apseglojuši demogrāfijas ķēvi, nevajadzētu aizrauties ar likumu jaunradi, vairāk vērību vēršot uz to, lai valsts ekonomika būtu kaut cik prognozējama.
Bez panikas?
3. Turpinoties nedienām ar Japānas kodolreaktoriem, nedaudz dīvaini izklausījās vairāku personāžu, piemēram, EP deputātes Vaideres, vēlējumi neizturēties pret kodolenerģiju nevajadzīgi (?) nervozi. Statistisku jau vienmēr var pagriezt, kā vajag, - žurnāla Edge pēdējā numurā atomenerģijas aizstāvji pamanījušies ievietot tabulu, kas rāda - ja rēķina pēc cilvēku nāves gadījumu skaita uz saražoto enerģijas daudzumu, tad reaktori ir teju vai drošākie starp enerģijas ieguves avotiem. Droši vien ogļrači iet bojā vairāk nekā reaktoru darbinieki, tomēr, ja ņem vērā avāriju seku ietekmi uz vidi un cilvēkiem ilgākā perspektīvā, tad šādi salīdzinājumi nav korekti.
Kodolenerģijas aizstāvji Eiropā mierina, ka nelaime Japānā likšot pastiprināt mūsu kontinenta reaktoru drošības līmeni teju līdz 100%, bet jāšaubās, vai šī rosība būs saistoša Latvijas kaimiņiem Baltkrievijai un Krievijai. Vērtējot atomenerģētikas nākotni, nevajadzētu sevi mānīt un Japānā notiekošo iztēlot kā sliktu apstākļu sakritību konkrētajā zemē.