Operas Mazepa gadījumā sastopamies ar galveno varoņu (Mazepas, Marijas, viņas tēva Kočubeja, mātes Ļubovas, bērnības drauga Andreja) mīlas un atriebības traģēdiju, kurā atbalsojas arī vēsturiskā drāma. (Vēsturisko kontekstu nepārprotami dod apjomīgā simfoniskā starpspēle Poltavas kauja). Taču Mazepa nav Čaikovska populārāko operu skaitā, turklāt tā izvirza īpaši grūtus uzdevumus solistiem, diriģentam un režisoram. Konkrētajā iestudējumā, kurš uz LNO skatuves adaptēts no Horvātijas Nacionālā teātra Zagrebā, šīs grūtības godam pārvarējuši skatuves mākslinieki un Modesta Pitrena diriģētais orķestris. To diemžēl nevar teikt par inscenējumu.
Krievu baritons Edems Umerovs ir organisks un vokāli elastīgs daudzslāņainajā Mazepas tēlā: varaskārs, nežēlīgs, bet arī Ukrainas neatkarības patriots, kurš arī patiesi mīl. Gruzīnu bass Ramazs Čikviladze dziļi saviļņo gan Kočubeja ariozo, gan atriebes degsmē. Pat salauzts ir vīrišķīgi cēls. Žēl tikai, ka lūgšanā pirms Kočubeja un Iskras - tenora Guntara Ruņģa balsis nekādi nesaskan ansamblī. Sanktpēterburgas Marijas teātra tenors Mihails Makarovs Andreja lomā pārliecina plašā intonāciju spektrā no atraidīta mīlētāja līdz apmātam atriebējam. Taču īpašs prieks ir par mūsu LNO solistu veikumu: Aira Rūrāne (Marija) un Andžella Goba (Ļubova) meitas un mātes drāmā ir izcilas gan vokāli, gan kā aktrises. Andris Lapiņš - spilgts raksturepizodē kā piedzēries kazaks. Imants Erdmans atradis Kočubeja pratinātājam Orļikam adekvātu, stūrainu vokālo raksturojumu.
Režisora Ozrena Prohiča radošajā portfolio ir vismaz 15 operu iestudējumi, tomēr iespaidīgā pieredze un atzītu horvātu mākslinieku komanda nav palīdzējusi atslēgt Mazepas drāmu. Gluži pretēji, tā redzama greizā spogulī kā parodija postpadomju (postsociālisma) vidē, darbību pārvēršot te par farsu un komēdiju nevietā. Kočubeja spīdzināšana naturāli reālā, taču bērnišķīgi atainotā čekas stilā ar slīcināšanu vannā (libretā ir tikai spīdzināšanas pavēle ainas beigās). Bendes uz nāvessodu demonstratīvi dodas ar motorzāģiem rokās. Laikā, kamēr Mazepa sapņaini dzied par mīļoto Mariju, mēmajā kino jau kuro reizi rāda galvu «atskaldīšanu» un izbailēs no upes krastā skrienošas večas.
Tie ir tikai ziediņi iepretim 1. cēliena «ražai», kur nez kādēļ kariķētas visas norises un to varoņi - it īpaši nabaga Marija, kuru plosa mokoša izvēle starp vecākiem un iemīļoto Mazepu. Kad slavenās tautas sadzīves ainas - hopaka - vietā esam noskatījušies komisku akadēmiskā baletpāra paraugpriekšnesumu, masu dzeršanu, kautiņu un dzīrotāju kniebšanos (atvainojiet!) mūzikas ritmā, tikko bildinātajai bagātajai Kočubeja meitai jāgaida vecāku lēmums, slēpjoties pagaldē. No turienes A. Rūrānei ik pa laikam jāizbāž galva gluži kā dzeguzei no pulksteņa, dziedot augstās notis... Komiska ir arī Andreja atzīšanās mīlestībā, tvarstot Mariju un nervozi ķerot pie bikšu pogām. Un kur radusies doma Mariju, kad viņa jau ir Mazepas sieva, ietērpt kā reketiera mīļāko: kažokā un spīguļiem apkārta? Patiesa, neiztraucēta drāma ir tikai skatā, kad māte, slepus atsteigusies pie Marijas, lūdz glābt tēvu.
Rodas tikai viens jautājums: kāpēc un kam šajos grūtajos laikos, kad valsts vienīgais Operteātris var piedāvāt tikai trīs operas iestudējumus sezonā, bija nepieciešams tieši šis produkts? Jautājums nav par Rīgas un Zagrebas teātru apmaiņas sadarbību kā tādu, bet gan par dīvaino izvēli, ņemot vērā, ka iestudējums Zagrebā tapis jau 2010. gada maijā un bija gana laika izvērtēt tā māksliniecisko kvalitāti. Zagrebas Mazepa, visticamāk, LNO repertuārā nenoturēsies ilgi. Vismaz jācer, ka mūsu solistiem dzīvē noderēs apgūtās lomas, kuras starptautiskajā apritē ir retums.