Kopš izgudroti sociālie tīkli, tā vien šķiet, ka politiskā vide ir krietni degradējusies. Vismaz Latvijā. Reālos kontaktus ar vēlētājiem liela daļa tagadējo un potenciālo tautas priekšstāvju pat priekšvēlēšanu laikā aizstāj ar virtuālu pašizpausmi datorā vai telefonā. Spriežot pēc redzamāko politiķu profiliem Twitter, Facebook vai Draugiem.lv tīklā, visa komunikācija mērķēta tikai uz vienu un to pašu - augstākais, dažu tūkstošu - auditoriju, kas regulāri seko attiecīgās personas izpausmēm. Bet tas savukārt liecina par politisko tuvredzību - visticamāk, katra šāda «tviter-» vai «feisbukpolitiķa» aktivitātēm sociālajos tīklos seko vai nu viņu atbalstītāji, kurus vairs nevajag ne par ko pārliecināt, vai arī pretinieki, kuriem arī pret visu jau ir sava attieksme. Taču pats bēdīgākais, ka aizvien biežāk dominē tendence sacensties nevis ar piedāvājumiem, bet uz rupjību robežas balansējošu konkurentu izsmiešanu. Pēc principa: viss, ko dara A, B vai C, ir slikti, jau tāpēc vien šī persona vienkārši riebjas. Protams, kritika zināmās devās ir vajadzīga. Vērtējot citu rīcību un piedāvājot alternatīvas. Taču tas, ar ko jāsastopas, par kritiku īsti nav nosaucams, jo daudzos gadījumos viss paliek prastas apsaukāšanās līmenī. Ja diendienā viens par otru tā publiski izpaužas, nav brīnums, ka sabiedrības attieksme pret politiķiem ir negatīva, - paši taču rada tam pamatu. Protams, ir arī izņēmumi - visbiežāk tie, kuri prot argumentēti izteikt savu viedokli arī dzīvē, ne tikai pastarpināti. Bet zināt taču teicienu par darvas pilienu medus mucā.
Citu rīcību apšaubīt, vienalga, pamatoti vai ne, kā zināms, ir visvieglāk. Nav arī riska būt izsmietam, kā gadījumā, ja pats nāktu ar kādu iniciatīvu. Taču, izvēloties šādu komunikācijas taktiku, politiķim tomēr derētu apdomāt, ko tad mēs, vēlētāji, sagaidām no tiem, kam grasāmies uzticēt varu, - nemitīgu lamāšanos vai tomēr produktīvu darbu? Par to, ka nosodoša attieksme vien neļauj droši izsecināt, ka citu kritizētājs attiecīgajā pozīcijā būs labāks, esam jau vairākkārt pārliecinājušies. Diemžēl...
Šajā kontekstā pārsteidz, ka savstarpējās apsaukāšanās taktiku savā priekšvēlēšanu komunikācijas arsenālā ņēmuši ne tikai opozīcijas politiķi, par kuriem tas būtu vēl daudzmaz saprotams, bet arī liela daļa pie varas esošo, pat dažs labs citādi cienījams ministrs (negribas saukt konkrētus piemērus, jo tad būtu jāpiemin visi un vietas te nepietiktu, bet tie, kuri lieto sociālos tīklus, par teikto bez lielām grūtībām var pārliecināties paši).
Politiķu radīta un viņu atbalstītāju vairota neiecietība starp dažādām sabiedrības grupām vairo naidu sabiedrībā un apdraud cilvēku tiesības uz atšķirīgu viedokli. Mēs it kā lepojamies, ka dzīvojam valstī ar augstu politisko kultūru (mūsu politiķi vismaz viens otru fiziski neiekausta), taču, kā minēts, bažas raisa, ka šajā ziņā progresa vietā draud iestāties regress.