Šoreiz runa būs par vienu no precēm, kuru tagad kioskos ar uguni nesameklēsi, kamēr vēl 80.gados tā bija gandrīz ikviena Rīgas kioska neiztrūkstoša sastāvdaļa - pastmarkas. Šodienas kioskos pastmarku atrast ir tikpat grūti, cik padomju laiku kioskos bija grūti atrast seksu.
Piekasīgāks lasītājs uzreiz teiks, ka nekāds sekss padomju laikā publiski nebija pieejams vispār. Tā tomēr nav, un kioski bija viena no retajām vietām, kur to varēja atrast. Protams, ne tik atklātā veidā kā tagad kiosku augšējos plauktos izvietotajos izdevumos, tomēr rūpīgs meklētājs pa rosinošai bildītei varēja atrast tā saucamo sociālistisko valstu, konkrēti, Polijas un VDR, žurnālos - Szpilki vai Junges Leben. Protams, kiosknieces šādu bildīšu galvenajiem patērētājiem - puikām - šos žurnālus šķirstīt nedeva, tāpēc zināmā mērā nācās pirkt kaķi maisā. Rezultātu nav grūti uzminēt: neatlaidīgākie drīz vien atmeta ar roku šīm pliko meiteņu bildīšu homeopātiskajām devām un pievērsās jūrnieku piedāvātajiem īstajiem seksžurnāliem vai vietējo fotogrāfu veiktajiem autortiesību pārkāpumiem šajā sensitīvajā vizuālās produkcijas sfērā.
Ar pastmarkām mūsdienās notiek pretējs process - jauni cilvēki par tām zaudē interesi nevis tāpēc, ka pastmarku būtu par maz, bet tāpēc, ka to ir par daudz. Līdz ar pastmarkas praktiskās nepieciešamības reducēšanos tā ne tikai Rīgā, bet visā Eiropā ārpus pasta kļuvusi par ļoti grūti atrodamu objektu. XXI gadsimta jaunais cilvēks nemaz īsti nenojauš, ka pastmarku pasaule pagaidām vēl nav kļuvusi mazāka vismaz izdevumu ziņā, drīzāk otrādi. Tas tāpēc, ka kioskos šo produkciju vairs neatrast. Marku pasaulē ir saražots tik daudz, un vērtīgākās kļuvušas pietiekami dārgas, lai jaunam censonim to nebūtu pa kabatai, tāpēc filatēlisti spiesti konstatēt, ka viņu rindas nepapildinās.
Marki jesķ?
Vēl pirms gadiem trīsdesmit aina bija pavisam cita. Gluži tik populāra kā tagad tupēšana draugos filatēlija nebija, taču krāšanu ikviens skolēns izslimoja kā vējbakas - vismaz vienu ceturksni katram bija albumiņš vai burtnīciņa, kurā likt markas, un stundu starpbrīžos notika intensīvs maiņas process. Arī preses kioskos dažādu socvalstu pastmarkas pārdeva lielā skaitā. Nopietnāki azartisti gan tās pirka nopietnākās vietās. Ilgus gadus Rīgas filatēlijas veikals atradās Vaļņu ielā netālu no Pulvertorņa. Tā tuvumā vienmēr grozījās daži vīri, un puikas, kas pēc stundām devās marku meklējumos, viņus uzrunāja: «Marki jesķ?» Ja atbilde bija apstiprinoša, vīrs ar puiku devās kādā no tuvējām vārtrūmēm vai kāpņu telpām (padomju laikā tās netika slēgtas), un notika pirkums parasti robežās no 10 kapeikām līdz rublim. 70.gados parādījās arī filatēlijas komisijas veikals Dzirnavu ielā, tā nu bija vienīgā vieta, kur legāli varēja dabūt Ulmani - uz Latvijas pastmarkām. Paralēli filatēlisti ir pulcējušies dažādās vietās - gan VEF pilī un pie tās, gan Ganību dambī, gan Radiotehnikas ēkā. Tagad filatēlija gandrīz pilnīgi pārgājusi internetā, tomēr arī cilvēciska kontakta iespējas nav zudušas - šā vaļasprieka un joprojām arī biznesa entuziasti pulcējas Latvijas Filatēlistu savienības pagrabiņā Brīvības ielā 234 un lielajos regulārajos saietos 6.vidusskolā. Mazajam 70.gadu krājējam gan šis prieks būtu par dārgu - ieejas biļete vien divi lati...