Pateicību devējus izķert nebūs viegli

Apvaicāju Rīgā sastaptos iedzīvotājus par viņu attieksmi pret tā dēvētajām pateicībām. «Nezinu, kā teikt, [atkarīgs] cik liela aploksne,» atrunājas Māris. Ja ārsts pieprasa, tas nebūtu normāli, bet, ja cilvēks pats grib pateikties, viņš to var darīt. Taču par pateicību devēju sodīšanu Māris izsakās skeptiski: «Ja pie rokas nepieķers, tas nav izdarāms. Likumu jau pieņemt var.» Viņš pats nekad nav devis pateicības ārstiem. Toties Kaspars gan ir devis aploksnē naudu, jo viņam lika saprast, ka rindu ir iespējams apiet, esot pateicīgam. Summa bijusi desmitos latu. «Kamēr algas būs tādas, kādas tās ir, pateicības neizzudīs. Kurš būs ziņotājs par šo pateicību došanu? Pats ārsts? Ļoti apšaubu. Tā ir sistēma. Vajag laiku, lai tas pārietu,» viņš saka. Ināra ārstam naudu aploksnē nav devusi, bet bijusi spiesta piekrist ceļa operācijai par pilnu cenu - 2500 latu, negaidot rindā, tas gan bijis oficiāli. Gaidīt rindā divus vai trīs gadus viņa nevarēja. Ināra uzskata, ka nebūs iespējams noķert pie rokas tos, kuri dod, un tos, kuri ņem. «Ir jānomainās šai paaudzei,» viņa uzskata. Viņas meitas paaudzes cilvēku uztvere esot citāda, bet vecāka gadagājuma ļaudis ir pieraduši dot pateicības. Guļot slimnīcā, viņa novērojusi, ka vidējais medicīniskais personāls pret pacientu kaut cik labi izturas tad, ja medicīnas māsai iedod kaut vai «piečuku». «Es nerunāju par ārstiem, tie lai cieš klusu,» Ināra saka. Ojārs līdz šim ir vērsies pie ārstiem, kam ir privātprakse un oficiāla pakalpojuma cena. «Uzminēt, cik un ko kuram dot, man riebjas,» viņš izsakās. Viņaprāt, tāda sistēma iegājusies jau kopš padomju laikiem. Savukārt Agnese atzīst, ka ir devusi pateicības. «Man ir svarīga mana un bērnu veselība. Ja ārsta attieksme būs cita, ja es maksāju, es turpināšu to darīt,» viņa saka. Tas esot bijis labas gribas žests, un neviens ārsts pats naudu nav prasījis. Summas lielums atkarīgs no tā, kāda procedūra veikta. Cik varu noprast, atteicies arī neviens nav.