Trīs kaķes savā dabā
«Inčukalnā dzīvo daudz vecāku cilvēku - dūšīgi, gribētos apģērbu arī viņiem. Lielākas blūzes un svārkus. Onkulīši prasa treniņtērpus. Mazmeita atkal: te esot moderno apģērbu veikals! Man jāpiekrīt,» saka Inta. Lai pensijā būtu ko darīt, savu pirmo lētu apģērbu veikaliņu Inta atvērusi 1998. gadā, kad vēl strādājusi restorānā Sēnīte. Tiesa, kad telpas atņemtas, tirgošanos nācies pārtraukt. Tad mazmeitai norakstījusi savu firmiņu, un tagad ir Žagatu bode. «Labi viņai, labi man - ir darbiņš! Varu atļauties sakopt sevi, kaut kur aizbraukt.» Savulaik Inta ar draudzenēm runājusi: vajadzētu vēl kaut ko darīt. «Nodibinājām dāmu klubiņu Rudzupuķes. Sākām ar teātra iestudējumu - Čaukstenēs pašas sev bijām režisores. Uzdziedājām, dziesmas pārveidojām, skečus taisījām. Tagad mums ir saviesīga dzīve, esam ļoti aktīvas. Aizbraucam pie citiem klubiņiem ciemos, uzaicinām dāmas pie sevis.» Reiz viņas ievērojis Kaspars Antess, pasaucis piedalīties dziesmas Saldā dzīve klipā. «Šajā dziesmā ir stāsts par... Nevar teikt, ka veciem cilvēkiem, jo nav vecu! Tikai seni,» nosmej Inta. Nu Rudzupuķes aicina uzstāties pa visu Latviju. «Publiku esam apbūrušas vizuāli, ne tik daudz ar balsīm. Nevienai no mums nav muzikālās izglītības, dziedam savam priekam un visam pieejam ar humoru. Uzstājamies ar teatralizētu uzvedumu Trīs kaķenes, pašas vārdus izgudrojām: «Trīs kaķes savā dabā pa parku lēnām klīst un meklē vecos runčus, kas brīvā dabā mīt!» Cilvēki priecājas.» Vai grib arī iesaistīties klubiņā? «Mēs visus nemaz neņemam. Inteliģencei ir jābūt,» strikti noteic Inta.
Tikai uzdrīkstēšanās
Par Sēnītē nostrādātajiem gadiem Intai labas atmiņas. «Bija jauki laiki. Katru ceturksni vajadzēja riktēt balli, aicināt māksliniekus no Rīgas. Tās bija kā otrās mājas. Tagad žēl skatīties, garām braucot...» Toties tagad labākais esot Intas pieci mazbērni. Septiņpadsmitgadīgajam mazdēlam viņa mācot ar auto braukt! Inta lepojas ar ģimeni, gan meitas, gan mazbērnus cenšoties pieņemt tādus, kā ir, kaut arī ne vienmēr domas saskanot. «Kādreiz jau asara jānobirdina, ne vienmēr tā dzīve gluda. Bet viss ir pārejoši.» Inta neslēpj, ka pašai privātajā dzīvē gājis kā pa kalniem un lejām. Pēdējās attiecības gan bijušas kā atsūtītas no augšas. Ar Holandes pilsoni. «Iepazinos internetā,» mazliet mulsi bilst Inta. «Trīs gadus draudzējāmies. Viņš mani pa visu Holandi izvadāja, uz Parīzi aizveda, kur pati nekad nebūtu aizbraukusi. Bet liktenis nebija labvēlīgs - jau divus gadus kā draugs viņsaulē. Tas bija īss mirklis, bet tās ir skaistas atmiņas. Pati taču pašmācības ceļā iemācījos angļu valodu, viena pati lidoju uz Amsterdamu - nebija ne baiļu, nekā šajos gados. Tikai uzdrīkstēšanās.»
Meklēt iespējas
Vecums nenākot viens, saka Inta, viņa pārcietusi muguras operāciju. «Tagad katru rītu vingroju, eju uz baseinu. Sapratu - ja nekustēšos, palikšu uz gultas. Piespiešanās ir vajadzīga, ne jau katru rītu gribas vingrot. Man pat meita saka - kā tu tā vari, es gan nevarētu...» Arī Intas kundzes dzīvē esot brīži, kad negriboties pat posties. «Tad momentā sāku kaut ko darīt, kaut vai māju tīrīt. Tomēr pats galvenais ir sakopt sevi un kontaktēties ar apkārtējiem, kaut kur aizbraukt, redzēt. Meklēt iespējas.» Inta uzzinājusi, ka katrs Eiroparlamenta deputāts var uzaicināt kādus cilvēkus no savas valsts Briselē apskatīt parlamentu. «Draugos uzrakstīju Kariņa kungam vēstuli, ka mūsu dāmu klubiņš labprāt viesotos Briselē. Viņš man iedeva sava padomnieka koordinātes, sazinājos, un pērn mēs divas jau bijām Briselē! Un šogad brauks vēl divas dāmas no klubiņa. Vajag tikai uzdrošināties!»