Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) diemžēl vieglprātīgi izturas pret nelegālajiem kredītdevējiem - gan pret tiem, kas strādā no ārvalstīm, gan pret vietējiem uzņēmumiem. Nepietiek ar to, ka nelegālos kredītdevējus vienkārši soda, cīņai jābūt tādai, ka nelegālie aizdevēji vispār nevar strādāt Latvijas tirgū, jo pretējā gadījumā viņi ne tikai apdraud patērētājus - tas, protams, ir visbūtiskākais kaitējums -, bet arī met ēnu uz visu legālo nebanku kredītdevēju nozari. Ja PTAC ir par maz instrumentu, lai šādu cīņu īstenotu, valstij jārada jauni instrumenti, taču arī ar esošajiem instrumentiem PTAC pret nelegālajiem kredītdevējiem varētu cīnīties daudz efektīvāk.
Varbūt cīņā pret nelegālajiem kredītdevējiem vairāk jāiesaistās Valsts ieņēmumu dienestam (VID)?
Tas ir valsts atbildības un izvēles jautājums - cik daudz institūciju šajā procesā iesaistīt, bet, protams, varu piekrist, ka cīņā pret nelegālo kredītdevēju sektoru būtu jāpiedalās gan Valsts policijai, gan VID, gan citām institūcijām, lai šī cīņa būtu nopietnāka. Tomēr, ņemot vērā, ka gan legālo, gan nelegālo aizdevēju sektora galvenais uzraugs ir PTAC, tieši PTAC būtu jāveicina nepieciešamie pasākumi nelegālo kredītdevēju ierobežošanai.
Lai neiekristu nelegālo aizdevēju tīklos, katram kredītņēmējam pašam jābūt vērīgam, rūpīgi izpētot, no kā aizņemas naudu?
Jā, noteikti. PTAC mājaslapā ir norādīti visi nebanku kredītdevēji, kuri saņēmuši licenci, un LNKA saviem biedriem izveidojusi zīmi Atbildīgs aizdevējs. Mēs mudinām cilvēkus meklēt zīmi Atbildīgs aizdevējs un pirms kredīta ņemšanas noteikti pārliecināties PTAC mājaslapā, ka uzņēmums, kas piedāvā aizdot naudu, saņēmis licenci, jo pretējā gadījumā iespējami sarežģījumi. Piemēram, pēdējā laikā izskanējušā creditor.lv gadījumā patērētāji pakļauj sevi Čehijas likumiem, un nav skaidrs, kas var notikt gadījumos, ja cilvēks nevar laikā atdot kredītu vai vispār nevar atdot kredītu. Tāpēc arī valstij būtu jāpievērš nopietna uzmanība nelegālajiem kredītdevējiem, jo, pat ja ir atsevišķi gadījumi, kuros kredītņēmējiem nekas slikts nenotiek, tomēr risks, ka viņiem var draudēt nelabvēlīgas sekas, ir pietiekami augsts.
Jūsuprāt, kāda interese ārvalstu uzņēmumam var būt nelegālā veidā strādāt tieši Latvijas tirgū?
Iespējams, nelegālie kredītdevēji izvērtē, cik daudz naudas viņiem būtu jāiegulda, lai strādātu legāli, un kaut kādu iemeslu dēļ izvēlas nelegālo ceļu, lai viņiem nebūtu jāizpilda valsts noteiktās prasības, nebūtu jāiegādājas licence.
Cik svarīga Latvijas tautsaimniecībai ir nebanku kredītdevēju nozare, salīdzinot ar banku sektoru?
Ir virkne cilvēku - 175 000 klientu -, kuri nebanku kredītdevēju pakalpojumus izmanto regulāri, tātad neapšaubāmi šie pakalpojumi cilvēkiem ir vajadzīgi. Turklāt, informācijas tehnoloģiju sektoram attīstoties, tiek piedāvāti ne tikai dažādi jauni nebanku pakalpojumi, bet arī aizvien jauni banku pakalpojumi.
Daži maldīgi uzskata, ka nebanku pakalpojumi ir tikai Latvijas fenomens. Patiesībā tā nav, arī, piemēram, ASV un Lielbritānijā, kas ir senas demokrātijas un bagātas ekonomikas, šis nebanku sektors ir ļoti būtisks. Domāju, ka Latvijā nebanku sektors augs, attīstīsies un nebanku pakalpojumi kļūs aizvien pieejamāki. Līdz ar to arī banku pakalpojumi būs spiesti attīstīties. Iedzīvotāji tikai iegūs, jo būs aizvien plašākas iespējas izvēlēties to finanšu pakalpojumu, kas konkrētajā situācijā ir piemērotākais un izdevīgākais. Tas, ka ir finanšu pakalpojumu konkurence, ir veselīgi.
Kāda kopumā ir pasaules prakse attiecībā uz legālo mikrokredītu vietu attīstītā ekonomikā?
Mikrokredītu tirgus attīstās, jo cilvēkiem mūsdienās bieži nepieciešami nelieli īstermiņa aizdevumi, un šādu aizdevumu pieejamība ir ļoti svarīga. Ne vienmēr tad, ja vajadzīgs īstermiņa finanšu risinājums, nepieciešams vērsties pie valsts, pie sociālajiem budžetiem, jo cilvēki bieži spēj risināt finanšu jautājumus saviem spēkiem, atrodot aizdevēju. Valstij būtu jāveicina tas, lai cilvēki izprastu savu finanšu situāciju un paši spētu atrast risinājumus problēmu gadījumā.
Kad diskusijas par jūsu pārstāvēto nozari nonāk līdz Saeimai un valdībai, bieži tiek piesaukts lobijs. Arī ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola uz to vērsusi uzmanību. Kāpēc nebanku kredītdevējiem ir šāds tēls sabiedrībā?
Tas saistīts ar to, ka mēs aktīvi cenšamies skaidrot savu viedokli. Demokrātiskā valstī uzņēmējiem apvienoties organizācijās ir veselīgi gan tāpēc, lai spētu formulēt savu viedokli, gan tāpēc, lai spētu komunicēt ar valsti. Tikai totalitārā sabiedrībā ir viena taisnība, bet demokrātiskā valstī ir tiesības eksistēt dažādiem viedokļiem. Es priecājos, ka mums ir izdevies nebanku kredītdevēju nozares uzņēmumus sapulcēt ap vienu galdu, ieviest virkni pašregulācijas pasākumu un risināt dialogu ar valsti par to, kā mūsu nozares uzņēmumiem būtu jāstrādā. Mēs, LNKA, uzskatām, ka demokrātiskā valstī šāds dialogs būtu jāveicina, nevis no tā jābaidās.
Ir vērojama tendence, ka Latvijas iedzīvotāju vēlme aizņemties naudu mazinās. Par ko tas liecina?
Attiecībā uz tiem nebanku kredītiem, kas ir distances kredīti, kritums izsniegto kredītu apjomā tiešām ir ļoti liels - pērn, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, vairāk nekā 30%. Tam par iemeslu ir apstākļu kopums. Piemēram, lai varētu izvērtēt klientu maksātspēju, valsts ieviesusi papildu pasākumus attiecībā uz maksātspējas vērtēšanu. Kritums lielā mērā saistīts ar to, ka palielinās kredītu atteikumu skaits. Savukārt kopumā pieprasījums pēc kredītiem nav samazinājies, joprojām ir ne mazums cilvēku, kuri vēlas aizņemties naudu.
Uzskatāt, ka nebanku aizdevēji ar banku sektoru konkurē par klientiem?
Tiešā veidā ar bankām nekonkurējam. Bankas orientējas uz šauru sabiedrības daļu, uz tiem iedzīvotājiem, kuriem ir augsti un regulāri ikmēneša ienākumi, savukārt mēs, LNKA, zinām, ka liela sabiedrības daļa strādā, bet nesaņem ikmēneša ienākumus - cilvēki var būt pašnodarbinātie, var būt iesaistīti sezonas darbos. Tomēr banku greizsirdība un banku bailes no nebanku kredītdevēju sektora ir acīmredzamas. Pat ja vārdos bankas saka: «Mēs arī nekonkurējam», tomēr jūtams, ka banku vidū valda satraukums, iespējams, tāpēc, ka arī bankām nepieciešams domāt par savu pakalpojumu attīstību. XXI gadsimtā cilvēki vairs nav gatavi ļoti ilgi gaidīt atbildi par naudas aizņemšanos, pat ja atbilde ir «nē». Turklāt cilvēki nav gatavi maksāt daudz par to, lai nokļūtu bankas filiālē un saņemtu finanšu pakalpojumus. Bankām šis ir izaicinājumu laiks, jo visā finanšu pasaulē vērojamas lielas pārmaiņas un, visticamāk, tās turpināsies un mainīs gan pakalpojumu ātrumu, gan pieejamību.
Teicāt, ka bankas baidās zaudēt klientus. Nebanku kredītdevēji arī baidās zaudēt klientus, aizņēmējiem kļūstot par banku klientiem?
Ir daudz klientu, kuri izmanto gan banku, gan nebanku kredītdevēju pakalpojumus. Mūsdienās ir maz tādu cilvēku, kuri izmanto tikai vienu finanšu instrumentu, tāpēc mēs uzskatām - ja cilvēkiem ir nepieciešamība pēc dažādiem finanšu instrumentiem, tad ir ļoti labi un veselīgi, ka viņi var atrast konkrētajai dzīves situācijai labāko kredīta piedāvājumu - gan banku, gan nebanku sektorā. Valstij būtu pēc iespējas plašāk jāinformē iedzīvotāji par dažādu finanšu instrumentu esamību, lai cilvēki tajā brīdī, kad jāizdara izvēle aizņemties naudu, būtu informēti par savām iespējām un varētu izvēlēties no plaša aizdevumu piedāvājuma klāsta.
Neatdotie kredīti ir būtiska problēma?
Kavētāju skaits kredītportfelī pēdējā gada laikā samazinājies, to uzskatām par ļoti labu tendenci. Savukārt, kas attiecas uz tiem kavētājiem, kuri ļaunprātīgi neatdod kredītu vai arī objektīvu iemeslu dēļ nevar atmaksāt naudu, nevar noliegt - Latvijā nopietna problēma ir tā, ka tiesvedības aizņem ļoti ilgu laiku un izmaksas, kas saistītas ar parādu piedziņu, ir ļoti augstas.
Runājot par to, ka Saeima piedāvā samazināt nokavējuma procentu likmes līdz tādam apmēram, ka tās jau kļūst bezjēdzīgas, jāsaprot, ka tad tiktu zaudēts vienīgais instruments un stimuls, kas cilvēkus mudina kredītus atdot laikā. Tāpēc mēs, LNKA, ļoti bažīgi raugāmies uz likumprojektu, ko Saeima patlaban skata, jo pāris centu nokavējuma procenti dienā, kas var sasniegt 100% tikai piecu gadu laikā, ja kredīts ir dažu simtu eiro apmērā, mūsuprāt, ir vienkārši nesamērīgi. Ja komunālo pakalpojumu sniedzējiem nokavējuma procenti paliktu līdzšinējā apjomā - līdz 100% -, kā tas arī ir visās citās nozarēs, tad mums, LNKA, ir bažas, ka parādnieki savus kavētos komunālos maksājumus varētu pārnest uz nebanku kredītu sektoru un mūsu nozarei līdz ar to pieaugtu kavētāju skaits, tas savukārt nozīmē lielā mērā sodīt tos cilvēkus, kuri godprātīgi pilda savas saistības, jo viņiem nebanku kredītdevēju pakalpojumi kļūtu dārgāki.
Mēs uzskatām, ka nav izvērtētas visas sekas, ko Saeimā patlaban apspriestais lēmums pieņemšanas gadījumā varētu atstāt, un ceram, ka diskusija vēl turpināsies. Līdzīgi kā jau Tieslietu ministrija norādīja savā atzinumā, tomēr jāvērtē, vai būtu pamatoti vienai nozarei tik ļoti ierobežot nokavējuma procentu apmēru un kādas sekas tas var atstāt uz situāciju kopumā.
Kā jūsu nozares darbu ietekmē jaunais Kredītbiroja likums?
Pagaidām vēl nekā, bet uz šo likumu mēs raugāmies cerīgi. Mēs esam ieinteresēti par potenciālajiem kredītņēmējiem saņemt pēc iespējas vairāk datu pirms aizdevumu piešķiršanas, bet pagaidām nav zināms, cik operatīvi būs šie dati, kādus datus sniegs valsts iestādes un kas ar savu informāciju vispār kredītbirojos piedalīsies. Viss atkarīgs no tā, kā kredītbiroji tiks veidoti un kādā veidā pakalpojumus sniegs. Tomēr jebkurā gadījumā ir labi, ka Latvijā veidojas kredītbiroji, tas varētu veicināt to, ka cilvēki kopumā apzinīgāk sāk izturēties pret savām finansiālajām saistībām, un arī uz ekonomiku kopumā kredītbiroju veidošanās atstās veselīgu iespaidu.
Kuras datubāzes šobrīd LNKA biedriem ir pieejamas?
Paši kredītdevēji, kuri ir LNKA biedri, apmainās ar informāciju, piemēram, par kredītņēmēju kavētajām saistībām. Latvijā ir vairākas parādnieku datubāzes, bet problemātiski ir ar pieeju datiem, kas attiecas uz iedzīvotāju ienākumiem, jo diemžēl VID un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) dati mums nav pieejami. Līdz ar kredītbiroju veidošanos tiek pieļauts, ka VID un VSAA tiem varētu sniegt informāciju, un līdz ar to dati par iedzīvotāju ienākumiem būtu pieejami, bet realitātē viss būs atkarīgs no tā, kā kredītbiroji darbosies.