Pieredze Latvijā visiem ir neilga, bet 15-20 gadu laikā tirgotāji profesionāli ļoti auguši. Baltijas uzņēmējiem palīdz tas, ka mums ir, no kā mācīties - Rietumeiropa, Skandināvija atrodas tepat netālu. Protams, par tirgotājiem būtu pamatoti teikt, ka vienmēr var strādāt labāk. Bet problēmas bieži rodas no naudas trūkuma.
Krīze mazumtirdzniecības nozarē ir vai tomēr nav pārvarēta?
Jau trešo gadu redzam apgrozījuma pieaugumu - 5-10% gadā, ko rada vidējā pirkuma summas palielināšanās, nevis apmeklētāju skaita kāpums, jo, kā zināms, tad Latvijā iedzīvotāju vairāk nekļūst - tieši pretēji. Salīdzinot ar dramatisko apgrozījuma kritumu 2008.-2009. gadā, var teikt, ka krīze beigusies, tomēr atstājusi ietekmi.
Labie gadi pirms krīzes bija neilgi, turklāt diemžēl netrūka arī uzņēmēju, kas, iegrimstot eiforijā, ka nu reiz nauda nāk viegli, to iztērēja neapdomīgi. Dažus nomniekus krīzes laikā zaudējām, bet šie uzņēmumi piedzīvoja grūtības galvenokārt pašu vadības kļūdaino lēmumu dēļ - piemēram, novirzīt naudu nekustamā īpašuma iegādei, kas, plīstot nekustamā īpašuma cenu burbulim, cerētās peļņas vietā finansiālo situāciju pasliktināja. Bija sāpīgi noskatīties, ka veikalu ķēde strādā, bet jāslēdz, jo nauda ieguldīta kļūdaini. Vēl viens iemesls, kas saasināja daudzu uzņēmumu situāciju, bija banku paniskā reakcija, krīzei sākoties. Banku reakcija pirmajā brīdī bija pilnīgi neadekvāta -tad, kad bija saviem klientiem - uzņēmumiem - jāpalīdz, tie tika burtiski nožņaugti. Bankas demonstrēja nevis pragmatisku rīcību un klientu situācijas nopietnu analīzi, bet gan paniku un histēriskas emocijas. Ja kāda banka spēja nereaģēt histēriski, bet gan krīzes laikā palīdzēja uzņēmējiem pārvarēt grūtības, un uzņēmēji tagad zina, ka ir kāda banka, kas tiešām palīdz, tad ilgtermiņā tieši šī banka būs ieguvēja.
Kā tirdzniecības centru darbu ietekmēs pāreja no lata uz eiro?
Pieļauju, ka šogad Ziemassvētkos cilvēki iepirksies vairāk, jo gribēs sapirkt visu nepieciešamo un vēl preču rezerves līdz eiro ieviešanai. Arī Igaunijas pieredze liecina, pēdējās nedēļas pirms eiro ieviešanas cilvēki pirka ļoti daudz, bet dažus pirmos mēnešus pēc eiro ieviešanas - ļoti maz, jo bija jāpierod pie jaunām cenu summām. Laika gaitā cilvēki saprata, ka patiesībā nekas viņu finansēs nav radikāli mainījies, un atkal sāka tērēt naudu brīvāk.
Latvijā gan atšķirībā no Igaunijas, kur viens eiro tika mainīts pret daudzām kronām, ieviešot eiro, būs psiholoģiski pretējs efekts, jo mums liksies, ka tieši eiro viss maksā dārgāk nekā latos. Tieši mūsu uzņēmuma biznesu eiro ieviešana neietekmēs, jo mums nomas līgumi eiro ir jau ilgu laiku, izņēmums ir tikai dāvanu kartes, jo no dāvanu kartes, kas nopirkta par latiem decembrī, jātiek līdz pirkumiem, kas nākamā gada janvārī tiks veikti eiro.
Kopumā, vērtējot situāciju, jāsaka, jo vēlāk uzņēmējs sāk rūpēties par pāreju uz eiro, jo lielākas problēmas radīsies. Informācijas tehnoloģiju (IT) uzņēmumu resursi Latvijā ir ierobežoti, un gada otrajā pusē daudzi var izjust IT pakalpojumu trūkumu, tāpat kā labajos gados bija jūtams būvnieku trūkumu.
Cenas pēc eiro ieviešanas kāps?
Māstrihtas kritēriji prasa zemu inflāciju, un visādām metodēm cenas līdz eiro ieviešanai tiek turētas ļoti zemu - jāatceras, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa samazināšana. Dažādas investīciju programmas tiek piebremzētas, jo jebkura apjomīga naudas summa, kas ienāk tirgū, dzen cenas uz augšu. Pieļauju, ka Latvijā vēl dažādi projekti tiek piebremzēti tieši ar domu, ka jāievēro eiro ieviešanai noteiktās prasības, un tā ir daudzās valstīs pielietota metode, mūsu valsts nebūt neizceļas ar īpašu oriģinalitāti. Tāpēc pēc eiro ieviešanas, kad cenas vairs netiek mākslīgi turētas zemu, tās, visticamāk, kāps.
Apģērbu ražošanas un tirdzniecības uzņēmuma Baltika Latvija vadītāja Maruta Ērgle Dienai atzina, ka ilgās tirdzniecības centru darba stundas nomniekiem nav izdevīgas. Kāpēc šādas prasības - strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram?
Droši vien šāds viedoklis izskanēja, jo sanāk vairāk nekā astoņas darba stundas, tāpēc jāorganizē vairāk nekā viena darbinieku maiņa dienā un tas nav vienkārši. Tomēr mums tirdzniecības centros nav nekādu obligātu nosacījumu par darba laiku, visu nosaka brīvais tirgus. Ja vairākums tirdzniecības centrā izvietoto veikalu īpašnieku paustu tādu pašu viedokli kā Ērgles kundze, tad būtu nomnieku kopsapulces lēmums un darba laiks tiktu saīsināts. Tomēr pagaidām šāda lēmuma nav.
Krīzes laikā mēģinājām ietaupīt - saīsinājām tirdzniecības centra Alfa darba laiku līdz 21. Bet izrādījās, ka pircēji grib iepirkties arī pēc 21. Ja pircēju vakarā nebūtu, tad nevienam uzņēmējam nebūtu jēgas turēt atvērtu tirdzniecības centru, bet Latvijā ierasts, ka cilvēki vakaros strādā ilgi un pēc darba dodas iepirkties.
Plašu diskusiju izraisīja arī ierosinājums, ka tirdzniecības centriem jābūt slēgtiem svētdienās, un izrādījās, ka vienprātības nav.
Debates toreiz bija saasinātas, jo ne jau tirdzniecības centri cilvēkiem atņem laiku, ko pavadīt ar ģimeni. Tā ir paša cilvēka izvēle - doties svētdien uz tirdzniecības centru vai ne. Bet daudziem Latvijas iedzīvotājiem tieši svētdienās ir brīvs laiks un enerģija, lai dotos iepirkties. Tāpēc lēmums tirdzniecības centriem svētdienās nestrādāt radītu diskomfortu daudziem pircējiem. Turklāt, ja jau tādu regulējumu ievieš, tad tas būtu pilnīgi vienādi jāpielāgo pilnīgi visiem veikaliem - ne tikai lielajiem tirdzniecības centriem, jo, ja to piemēro tikai tirdzniecības centriem, tad rodas negodīgas konkurences precedents.
Tajās Eiropas valstīs, kurās veikali svētdienās slēgti, ir citas tradīcijas?
Mēs Latvijā XX gadsimta 90. gados esam sākuši veidot savu uzņēmējdarbības vidi atbilstoši amerikāniskajam jeb brīvā tirgus modelim. Atbilstoši šādam modelim mēs joprojām domājam un attiecīgi arī strādājam. Rietumeiropā, Skandināvijā, arī Dienvideiropā daudz lielāka ietekme uz iedzīvotāju dzīvesstilu un biznesa vidi ir ilggadējām tradīcijām. Katoliskajās zemēs tas, ka veikali svētdienās slēgti, saistīts ar baznīcas apmeklējumu, turklāt veikali svētdienās nestrādā arī tur, kur tie pieder galvenokārt mazajiem un vidējiem uzņēmējiem un pats īpašnieks arī veikalā strādā, tāpēc viņam vajag kādu brīvdienu.
Jāņem vērā arī, ka daudzviet Skandināvijā un rietumvalstīs arodbiedrības ir spēcīgākas nekā Latvijā, tāpēc grūtāk minēto tradīciju lauzt. Turklāt, piemēram, Vācijā birojos strādājošie darbu beidz agrāk nekā Latvijā - nevis septiņos vakarā, bet jau ap četriem pieciem un tāpēc var pagūt iepirkties vakaros, neatliekot iepirkšanos uz brīvdienām.
Turklāt pilsēta bez rosīgas tirdzniecības ir faktiski mirusi. Vai tad mēs gribam, lai mūsu Vecrīgā tūristi redz tikai ātro uzkodu ēstuves un naktsklubus? Taču nē! Tieši tādā virzienā Vecrīga vienu brīdi attīstījās, bet, par laimi, līdz ar Melngalvju nama uzbūvēšanu, Rīgas domes pārvietošanu uz Vecrīgu un rosīgu tirdzniecību mūsu vecpilsēta ieguvusi daudzveidīgāku vidi.
Esat paudis viedokli, ka administratīvie šķēršļi biznesa uzsākšanai Latvijā ir lielāki nekā daudzās citās valstīs, bet potenciālās peļņas iespējas - mazākas, jo pircējs ir ļoti prasīgs, bet nav īpaši turīgs.
Administratīvie šķēršļi apvienojumā ar iedzīvotāju augstajām prasībām un zemo pirktspēju Latviju padara par sarežģītu tirgu. Ja Latvijas iedzīvotājiem būtu daudz naudas, mēs būtu visbrīvāk naudu tērējošie pircēji pasaulē vai vismaz topa augšgalā. Turklāt mēs esam sabiedrība, kas samērā nesen iznākusi no padomju laiku ēnas, tāpēc mums ir jauni tirdzniecības centri, jaunas auto tirdzniecības vietas, jaunas viesnīcas un restorāni. Daudzās Eiropas valstīs šie objekti ir daudz senāki, un tajās iedzīvotāji samierinās ar vienkāršāku līmeni, lai gan ir daudz maksātspējīgāki. Latvijas pircēji pieraduši pie augsta komforta un grib visu to labāko un kvalitatīvāko, lai arī nevar atļauties maksāt augstu cenu. Daudzi lēto preču veikali, kas Latvijā krīzes laikā parādījās, pastāvēja tikai īsu brīdi un tagad vairs nav atrodami, jo mūsu iedzīvotāji negrib pirkt lētas, zemākas kvalitātes preces.
Turklāt Latvijas tirgu sarežģītāku padara arī tas, ka Rīgā un vēl citās pilsētās pastāv divas kultūras, katrai vajadzīgs atšķirīgs mārketings, katra jāuzrunā citā valodā - gan burtiskā, gan simboliskā nozīmē. Ja lielo starptautisko zīmolu pārstāvji grib ienākt Latvijā, tad divu mentalitāšu esamība jāņem vērā. Jāpiebilst, ja ārvalstu uzņēmējs skatās uz Baltiju kā uz vienu tirgu, tas arī nav pareizi, jo Baltijas valstis - tie ir trīs ļoti atšķirīgi tirgi. Strādājam arī Igaunijā un zinām, ka igauņiem patīk vienkāršot lietas un tas biznesā reizēm palīdz. Tāpēc administratīvie šķēršļi tur bieži ir vieglāk pārvarami nekā mūsu valstī. Tas nav apzināti panākts, igauņi savā biznesa domāšanā vienkārši tādi ir - tendēti lietas nesarežģīt. Turklāt pircēji Igaunijā ir racionālāki un maksātspējīgāki, salīdzinot ar pircējiem mūsu valstī.
Nesen uzsvērāt, ka pasaules mēroga zīmolu ienākšana Latvijā nav iznīcinājusi vietējos tirgotājus. Tas liecina par pašmāju ražojumu popularitāti pircēju vidū?
Te ir divi aspekti. Pirmkārt, tieši vietējie uzņēmumi padara šarmantu ikviena tirdzniecības centra piedāvājumu, tikai vietējam uzņēmumam jābūt ar savu identitāti un jāatrod veids, kā ar pasaules mēroga spēlētāju nekonkurēt tieši, bet piedāvāt kaut ko neatkārtojamu. Otrkārt, tomēr, ja tirgū ienāk spēcīgs spēlētājs ar pasaules pieredzi, tad kādam jau apgrozījums tiek atņemts, parasti tam konkurentam, kas ir visvājākais, tāpēc nerēķināties ar starptautisko zīmolu konkurenci nebūtu gudri.
Par pasaules mēroga zīmolu piesaistīšanu Rīgā tirdzniecības centru vidū pastāv asa konkurence?
Mēdz būt dažādi. Ar H&M mēs vienojāmies ļoti ātri. Ar visiem tā, protams, nenotiek. Dzirdēti visādi, pat komiski lēmumi. Ir bijis tā - kādam zīmolam ir viens reģionālais pārstāvis visā Baltijā, kas atbrauc dažu stundu vizītē uz Rīgu, atnāk pulksten 12 dienā uz tirdzniecības centru un secina, ka tur ir maz cilvēku, tāpēc šajā tirdzniecības centrā atvērt veikalu neizvēlas. Būtu atnācis septiņos vakarā, pircēju būtu daudz! Turklāt, jo neprofesionālāki lēmēji, jo biežāk jāpierāda, ka patiešām ir tā, kā ir. Ar profesionāliem lēmumu pieņēmējiem sarunas parasti notiek ļoti konstruktīvi.