Es formulētu citādi. Amerikāņu fokuss mūsu reģionā ir bijis ne tik daudz izveidot kaut ko jaunu, bet gādāt, lai saglabājas esošā situācija. Un tas, ņemot vērā Ukrainā notikušo un notiekošo, jau nav maz un ir svarīgi. Cik es saprotu, amerikāņi ir pielikuši savu roku pie tā, ka Baltijā būs Kanādas kā NATO dalībvalsts karavīri izvietoti. Ja runā par Baidena vizīti - es vienmēr esmu uzsvēris, ka diplomātija ir arī simbolika, un no šī viedokļa signāls ir ļoti spēcīgs. Pirmkārt, tā notiek 23. augustā. Pat ja Donalds Tramps nebūtu teicis to, ko viņš teica, tas, ka ASV viceprezidents tiekas ar trim Baltijas valstu prezidentiem relatīvi netālu no robežas (nevis kaut kur ārzemēs), ir spēcīgs signāls Maskavai.
Jautājums gan, vai Maskavu šis signāls, ja tā drīkst teikt, aizkustina...
Jā, grūti spriest. Pēdējā mēneša laikā ziņās saka, ka pie Krievijas un Ukrainas robežas nāk visu laiku klāt Krievijas bruņotie spēki, ka kaut kas notiks, un tad patiešām jābrīnās par to, ka, ja patiešām Putins cer, ka Eiropas Savienība šogad mīkstinās sankcijas pret Krieviju, tad viņš neko tādu nevar atļauties darīt. Lai gan var jau būt, ka viņam svarīgāk ir tas, kāds rezultāts būs prezidenta vēlēšanām ASV, un tur viņam arī sava loma ir...
Es tomēr negribētu ļaut tev izvairīties no jautājuma. Ka Baltijas valstis, iespējams, Eiropa kopumā, amerikāņiem ir pateicīgākā vieta, kur demonstrēt savu lielvalsts statusu, jo citos pasaules reģionos tas ir grūtāk.
Skaidrs, ka te amerikāņiem ir atbalsts, to nevar noliegt. Tomēr es tā neskatītos. Lai gan prezidents Obama ir bijis Tallinā, viņa prezidentūras laikā daudz ASV amatpersonu vizīšu Baltijā nav bijis, attiecīgi viceprezidenta vizīte ir nozīmīga. Turklāt tavu ironiju var pagriezt citādi. Tas, manuprāt, ir tikai pozitīvi, ka ASV administrācijas ārpolitiskais «pivot» (pagrieziens) uz Ķīnu ir pagriezies atpakaļ uz Eiropu. Jo Ķīna... Es šovasar tur biju NATO Parlamentārās asamblejas delegācijas sastāvā. Mums bija tikšanās gan ar Ķīnas valdības pārstāvjiem, gan ar vietējā ekspertu korpusa pārstāvjiem. Protams, lielākoties šie cilvēki nevar atļauties atkāpties no oficiālās līnijas, tomēr daži runāja ļoti atklāti. Un man likās zīmīgi, ka viņu skatījumā tieši Amerika uzskatāma par lielāko draudu Ķīnai, jo viņu skatījumā amerikāņu politika Dienvidķīnas jūrā, atbalsts Filipīnām šīs valsts strīdos ar Ķīnu par ietekmes sfērām Dienvidķīnas jūrā, ir agresīva. Mēs prasām: un kā ar Krieviju? Viņi saka: mums ir normālas attiecības. Viņi Krieviju neslavē, bet arī nekritizē. Ukrainas gadījumā Ķīna, protams, saka, ka atbalsta šīs valsts teritoriālo integritāti, tomēr tas viss ir tā ļoti piesardzīgi. Un viens pētnieks man teica: mēs ceram, ka Tramps kļūs par ASV prezidentu. Skaidrs, ka Ķīnai nāktu par labu, ja ASV kļūtu vājāka vai vismaz haotiskāka. Savukārt Hilarija Klintone jau iepriekš ir ieņēmusi stingru pozīciju, arī atsevišķos jautājumos, kas skar Ķīnu, un ķīnieši to zina.
Tagad metīšu kažoku uz otru pusi un nostāšos amerikāņu pozīcijās. Labi, mums bija svarīgi, lai Baidens atbrauc, maksimāli bieži apstiprina savas valsts uzticību NATO 5. pantam un sauc mūs par sabiedrotajiem. Ja mēs esam viņu sabiedrotie, mums arī ir kaut kādas saistības - ārpus oficiālos dokumentos nofiksētajām - pret viņiem. Piemēram, šobrīd ir pamatīgi pasliktinājušās ASV un Turcijas attiecības. Ja jau mēs esam tādi baigie draugi, mums vajadzētu arī savas attiecības ar Turciju veidot, ņemot vērā drauga intereses.
Es sapratu, bet mums tomēr vispirms jāredz, kāda ir Eiropas Savienības pozīcija. Turcija neapšaubāmi ir smags jautājums, tomēr vismaz pagaidām es neesmu jutis, ka ir kādas domstarpības starp ES un amerikāņiem tajā, kāda nostāja tiek ieņemta attiecībā uz Turcijā notiekošo. Tiesa, ir vispār jāsaprot, kas notiks ar lielo NATO Parlamentārās asamblejas samitu, kas notiek vienreiz gadā, un tas principā ir ieplānots šoruden Stambulā Turcijā... Iepriekš varbūt vairāk bažas bija saistībā ar terora draudiem, turpretim šobrīd parādās, jā, politiskas dabas jautājumi. Turklāt tā nu sagadījies, ka šogad Parlamentārās asamblejas prezidents ir tieši viens ASV kongresmenis, un tradīcija paredz, ka jāsaka labi vārdi par samita uzņēmējvalsti...
Tomēr, ja tu runā par interešu ar ASV saskaņošanu un kontekstā ar to, ko runājām par Ķīnu, atgādināšu, ka Rīgā šogad notiks «16 + 1» galotņu tikšanās [Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu sadarbības ar Ķīnu formāts - M. Z.]. Un mēs uz Ķīnu, līdzīgi kā uz Turciju, skatāmies kā uz izdevīgu ekonomiskās sadarbības partneri. Un šajā samitā mēs par cilvēktiesību jautājumiem Ķīnā neko daudz nerunāsim...
Tipiski. Kad mums vajag, mēs bļaujam, kur ir amerikāņi. Ja mums vajag tirgoties, štrunts ar visiem amerikāņiem.
Bet mums ir bijušas ar amerikāņiem arī domstarpības. Atceries, bija tas tracis ap ACTA [ar intelektuālā īpašuma tiesībām saistīts starptautisks līgums - M. Z.], ko amerikāņi ļoti gribēja uzspiest, bet visa Eiropa, to skaitā mēs, bija pret? Tāpat ir bijušas domstarpības saistībā ar starptautisko cilvēktiesību tiesu Eiropā... Un amerikāņi, ja tas nav būtisks jautājums, respektē mūsu atšķirīgo viedokli. Es gan neesmu dzirdējis arī, ka amerikāņi būtu izteikuši kādas vēlmes tādā kontekstā, kā tu saki. Kad mēs gatavojāmies iestāties OECD, runa bija par mūsu banku sistēmu un t. s. naudas atmazgāšanu, tomēr, cik saprotu, amerikāņus apmierina tas, kā mēs ar šīm problēmām strādājam.
Tā jau ir - baltieši ir paraugbērni, un gan jau Vašingtonai lielākus kreņķus dara Čehija, Ungārija ar savu līderu draudzīgajiem izteikumiem pret Krieviju.
...daļēji arī Polija pēdējā laikā ar nacionālisma uzplūdiem tajā. Starp citu, esmu dzirdējis versiju, ka laikā, kad tika lemts par papildu NATO spēku izvietošanu, Kremlis esot signalizējis apmēram tā: lai nu būtu, tomēr lai Baltijā šie papildu spēki nav specifiski amerikāņi, lai ir kādi citi. Un, iespējams, tas tika arī respektēts, jo amerikāņi būs Polijā, savukārt pie mums, piemēram, kanādieši. Man tas nerada problēmas, patiesībā kanādiešu iesaiste vērtējama pozitīvi, tas nozīmē aktīvāku Kanādas lomu NATO.
Kanādieši turklāt ir pasaulslaveni kā īpaši kareivīga tauta...
Es sapratu ironiju, bet man jāsaka, ka, piemēram, aizsardzības ministrs jaunajā valdībā ir cilvēks ar reālu karavīra pieredzi Afganistānā. Un viņš, tā saka, esot tieši bijis atbalstošs bataljona sūtīšanai uz Baltiju, kamēr premjers un ārlietu ministrs bijuši tādi domīgāki. Man arī jāatgādina, ka Kanāda arvien bijusi aktīva NATO Parlamentārajā asamblejā un Kanāda mums iedeva miljonu dolāru StratCom [NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs - M. Z.] izveidei.
Ja runājam vēl par Baidena vizīti, jāsaprot, ka amerikāņi nemaina savu viedokli jautājumā par sankcijām pret Krieviju. No otras puses, baltiešiem dažkārt pārmet pārāk asu retoriku pret Kremli, bet es nedomāju, ka tā būtu tēma, turklāt šajā aspektā tad vairāk tas attiektos uz Lietuvas prezidenti, nevis Latvijas amatpersonām. Tāpat būtiski ir tas, ka Baidens viesosies arī Zviedrijā, jo līdz ar to akcents ir uz Baltijas jūras reģionu kopumā, tai skaitā uz nepieciešamību baltiešiem sadarboties ar skandināviem arī drošības jautājumos.