Abi savā interpreta būtībā ir gan dziļi krieviski, ar slāvu sentimentu, tiešumu un vērienu dvēselē, gan eiropeiski. Abi nemitīgi koncertē visā pasaulē, un abiem uzticēta arī Eiropas orķestru vadība. V. Gergijevs kopš 2007. gada ir Londonas simfoniskā orķestra galvenais diriģents, savukārt Vladimirs Fedosejevs no 1997. līdz 2005. gadam bija Vīnes simfoniskā orķestra līderis. Kopš 2000. gada - Tokijas filharmonijas galvenais diriģents.
Stiprais kalums
Abi diriģenti joprojām spilgti atminas, kā jaunībā muzicēts Dzintaru koncertzālē, Rīgas Domā un filharmonijā (tagadējā Lielajā ģildē). Kopš tā laika Valerijs Gergijevs šeit vairs nav bijis, taču preses konferencē atminas kādreizējo Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistaru vijolnieku Valdi Zariņu, mežradznieku Arvīdu Klišānu un kontrabasistu Sergeju Brīnumu, ar kuru dalījis studentu kopmītnes istabiņu. Vladimirs Fedosejevs gan te jau 2008. gadā muzicējis festivālā Summertime - aicina Inese Galante kopā ar savu Čaikovska Lielo simfonisko orķestri. Rīgu un Rīgas festivālu viņš pagodināja savā 80 gadu jubilejas turnejā, koncertam uz Latvijas Nacionālās operas skatuves 4. jūnijā izvēloties krievu nacionālo klasiķu lielopusus - Sergeja Rahmaņinova 3. klavierkoncertu un Nikolaja Rimska- Korsakova simfonisko svītu Šeherezade. Tikai bija žēl, ka Operas nelabvēlīgajā koncertakustikā Rahmaņinova koncerts brīžiem skanēja tā, it kā kaimiņš to klausītos aiz sienas. Šķiet, nebija arī īstas saskaņas ar solistu Antonu Ļahovski, kurš ar V. Fedosejevu uz skatuves tikās pirmoreiz. Toties Šeherezade izpaudās visā savā austrumnieciskajā krāšņumā un orķestrālajā greznumā. Brīnums, kā ar tik atturīgiem diriģenta žestiem, drīzāk ar savveida hipnozi Fedosejevs spēj uzburt gan stāstu, gan mūzikas gleznas, īstu pasakas kinematogrāfiju no vijīga mīlas skata līdz kuģa bojāejai vētrā. Izcilus brīžus sagādāja arī piedevas - Spāņu deja no P. Čaikovska baleta Gulbju ezers un nostalģiski poētiskais, introverti smeldzīgais valsis no G. Sviridova mūzikas filmai Putenis. Tikai vēlāk uzzinu, ka Fedosejevs Rīgā diriģējis akūti slims un bronhīta dēļ pēcāk turneju pārtraucis - Pleskavā jau diriģējis viņa asistents.
Valerijs Gergijevs savukārt 18. jūnijā Dzintaru koncertzālē iedziļinājās šekspīriskajā Romeo un Džuljetas traģēdijā - caur Pētera Čaikovska tāda paša nosaukuma uvertīru - simfoniju un fragmentiem no Hektora Berlioza programmatiskās simfonijas Romeo un Džuljeta. Spilgtāko sniegumu tomēr baudījām jau bez Šekspīra ģeniālās klātbūtnes - aizraujošajā un vienlaikus apgarotajā un detaļās smalki niansētajā P. Čaikovska 4. simfonijas lasījumā. Hrestomātisko, visiem tik labi zināmo simfoniju Gergijevs lika saviem klausītājiem atklāt no jauna, it īpaši tas attiecas uz partitūras polifoniju, kuru viņš padarīja redzamu un būtisku, piešķirot kontrapunktu vijumiem dzīvu, «runājošu» intonāciju.
Iedvesmojošā vēsture
«Mums ir bagāta vēsture, kas saistīta ar daudziem izciliem vārdiem, daudz svarīgākiem pasaules vēsturē nekā, piemēram, manējais,» preses konferencē teica V. Gergijevs. «Es vadu teātri, kuram ir jau 230 gadu vēsture. Kopš laikiem, kad cariene Katrīna Lielā vēlējās, lai tiktu izveidots profesionāls galma teātris, te pierakstīti lieli vārdi: Čaikovskis, Gļinka, Prokovjevs, Stravinskis, Šostakovičs, Rimskis-Korsakovs, Musorgskis. Arī Berliozs, Debisī, Mālers, Rihards Štrauss, Sensānss uzskatīja par svarīgu braukt un sadarboties. Vāgners ieradās uz vairākiem mēnešiem 1863. gadā, lai pats diriģētu savu operu ciklu Nībelunga gredzens. Svarīgi, lai mēs turpinātu tradīciju, nevis apmierinātos ar vēsturi,» uzskata Gergijevs un norāda, ka Marijas teātris kopš izveidošanas XVIII gadsimta beigās sniedzis jau teju 100 000 izrāžu un neviena revolūcija vai pasaules karš nav pārtraucis šī kolektīva dzīvi. «Mēs pārstāvam Krievijas muzikālo tradīciju, kas daudzējādi ir uzrakstīta uz mūsu teātra skatuves. Tāpēc man pievēršanās pagātnes skaņdarbiem, īpaši krievu literatūrai, nozīmē, ka vēlreiz atgādinu par mūsu vēsturi,» uzskata V. Gergijevs. Starp citu, viņš pie mums koncertēja tieši Krievijas dienā un ieradās tieši no Krievijas prezidenta Vladimira Putina vadītās Krievijas Valsts prēmiju piešķiršanas ceremonijas. Uz mēģinājumu Dzintaru koncertzālē viņš atbrauca tieši no lidmašīnas, kas Rīgā piezemējās 45 minūtes pirms koncerta sākuma. Nedaudz aizkavējot koncerta sākumu, viņš turpat, VIP «balkonā», tikās ar žurnālistiem, jo ar savu orķestri jūtas un arī ir Krievijas kultūras sūtņi. Līdz pat simt uzstāšanās reizēm gadā Ņujorkā, piemēram, esot jau norma. Marijas teātris strādā ar fantastisku kapacitāti: pagājušajā gadā vispār sniegtas 760 izrādes! Tā ikgadējā vasaras festivālā Baltās naktis šogad dziedāja arī Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko. Gergijevs augstu vērtē arī radošo sadarbību ar mūsu mecosoprānu Elīnu Garanču un soprānu Maiju Kovaļevsku, jau tiekot kaldināti kopīgi nākotnes plāni Ņujorkas Metropolitēna operā un arī Pēterburgā.
«Tomēr es tagad mazāk uzstājos ASV, lai gan tā ir ievērojamu orķestru zeme,» piebilst V. Gergijevs. «Rudenī tur būšu ar Marijas teātra orķestri un uzstāšos ar ļoti spēcīgu amerikāņu jauniešu orķestri. Man būs interesanti ar viņiem strādāt, viņi ir studenti. Man ir interesanti strādāt arī Japānā un Ķīnā, tur tagad veidojas mans festivāls. Pasaule mainās. Tas, kas pirms 10 gadiem likās pats svarīgākais, tagad tāds vairs nav. Man ir daudz interesantāk uzstāties Krievijas reģionos nekā Ņujorkā,» diriģents stāsta, ka agrāk Ņujorkā uzstājies 30-40 reižu gadā, bet tagad pilnīgi pietiekot ar 10 reizēm. «Irkutskā, Jekaterinburgā, Kaļiņingradā vai Rīgā man ir interesantāk, nekā pastāvīgi uzstāties lielajās pilsētās, tādās kā Londona un Ņujorka. Labāk iepazīsti pasauli,» secina V. Gergijevs.
Dzintaros viņš atgriežoties ar lielu interesi un ziņkāri. «Es zinu, ka publika šeit ir izlutināta. Kādreiz te bija tradīcija - uzstājās vislabākie padomju orķestri ar visievērojamākajiem diriģentiem: Mravinski, Svetlanovu, Kondrašinu. Man ir godpilna misija kaut kādā ziņā atgādināt par šo koncertu tradīciju,» paskaidro V. Gergijevs.
Abi lielie Krievijas diriģēšanas metri savos koncertos bija ļoti dāsni. Tas attiecināms gan uz viņu pašatdevi muzicēšanas brīdī, gan programmu apjomu. Šķiet pat, ka ar Romeo un Džuljetas fokusa vērienu Gergijevs pārcentās - Berlioza simfonijas dievišķais garums un haoss brīžiem nomāca pat Gergijeva temperamentīgajā interpretācijā. Toties kā orķestris skanēja Čaikovska 4. simfonijā! Tas bija gan sāpjpilnas dvēseles spogulis, gan dzirkstošu tautas svētku laukums (simfonijas finālā). Slavenā pizzicato daļa - izsmalcināti muzikāla, bez ierastās čabēšanas. Orķestra virtuozitāti pilnībā Gergijevs atklāja piedevās, Rodiona Ščedrina orķestra koncerta Ozornije častuški (Draiskās častuškas) fragmentā, - vienkārši spoži!