_ Veltījumu Augustam Deglavam (1862-1922) 150. dzimšanas dienā iedvesmojusi rakstnieka triloģija Rīga - viens no ievērojamākajiem kultūrvēsturiskajiem darbiem latviešu literatūras vēsturē, kurā iemūžināta Rīgas kultūrvide XIX gadsimta 60.-80. gados - latviešu ienākšana pilsētā, nacionālās un ekonomiskās pašapziņas veidošanās. Pie ēkas Augusta Deglava ielā nr. 24, kur rakstnieks dzīvoja laikā, kad rakstīja romānu, atklāta arī piemiņas plāksne.
Apdzīvojams piemineklis
«Diezgan ar jūsu zaimiem un nicināšanu, mēs latviešu vīri tos vairs nepieņemam!»; «Latvieši paši zināja, ka viņi atrodas vēl tālu «aiz kalniem», bet viņi tur aiz kalniem negribēja palikt» - Ģ. Burvja skulptūrā tēli runā cits caur citu - citātu korī, kas pārvēršas par balsu murdoņu iz XIX gadsimta Rīgas. Tā ir tēlnieka paša montāža un interpretācija, iztiekot bez literārā konsultanta padoma. «Starp šiem citātiem veidojas kopsakarības, un tie katrs iezīmē savu romāna tēmu - vēsturisko, sociālo, lirisko -, parādās tā laika bagātā valoda. Redzams, kā ir izmainījusies mūsu valoda pa šo laiku,» - tēlnieks romānā iedziļinājies ar lielu atbildību, apzinoties, ka «tas ir arī piemineklis valodai».
Piemineklis tapis spraigā režīmā - divu mēnešu laikā, lai gan briešanas un skiču skaņošanas laiks, protams, bijis daudz garāks. «Labākā gadījumā būtu bijis visu pieminekli veidot no bronzas, kuru laikazobs nespēj maitāt, bet izdevumi būtu vismaz piecreiz lielāki. Mēs izgājām no situācijas, kad bija iespējams melno velmēto tēraudu kaparot. Tas ir vispirms niķelēts, tad kaparots, lai vairāki slāņi turētos pretim laikazobam un neieķertos rūsa,» tēlnieks atklāj darba praktisko pusi. Piedāvājumu veidot Rīdziniekus Burvis uztvēris ar īpašām izjūtām, jo pirmo pieminekli Augustam Deglavam veidojis tēlnieka skolotājs Kārlis Jansons (pieminekli Meža kapos 1929. gadā atklāja Rainis un Aspazija kopā ar Deglava kundzi - red.). «Tas man likās vairāk nekā simboliski, ka man jāstrādā ar šo pašu tēmu, jau pilsētvidē,» neslēpj skolnieks.
Pozējot dubultportretam ar Rīdziniekiem, autors praktiski demonstrē, ka «tas ir apdzīvojams piemineklis». Pie laucinieku pāra atstāts fotografēšanās laukums, to var no visām pusēm apstaigāt, kā arī pasēdēt uz soliņa un «parunāt» ar Deglava laika rīdziniekiem. Iecere visā pilnībā vislabāk atklājoties gaismu un ēnu saspēlē, satumstot, kad piemineklis atspīd un izgaismojas un burti projicējas arī uz zemes. «Pilsētvide prasa visu to labāko, ko mēs varam sniegt gan materiālu, gan kompozīcijas ziņā, lai viņa būtu ilgstoša un noturīga. Un, protams, uzrunātu cilvēkus,» Ģirts Burvis ir pārliecināts, ka sastingušas, statiskas skulptūras vairs nav tas, ar ko var saistīt.
Ideja sena kā cilvēce
Kultūras Diena par gidu, kas palīdzētu literāru darbu un varoņu iedvesmotus pieminekļus (skulptūras, tēlniecības objektus, statuetes u. c.) ievietot tradīcijā un ieraudzīt kopsakarībās, uzaicināja mākslas vēsturnieku un Rīgas domes Pieminekļu padomes priekšsēdētāju Ojāru Spārīti. Viņš atsaucīgi piekrita dalīties savās fundamentālajās zināšanās.
«Mūsu sabiedrībā dominē tāds vēsturiskās apziņas kopšanas tips, kas piesātina mūsu dzīves telpu ar piemiņas zīmēm ievērojamām personām, notikumiem vai politiski nozīmīgām atgādnēm,» iesāk O. Spārītis, «lai gan literāram tēlam veltīta mākslas darba vai pieminekļa ideja ir sena kā cilvēce. Tai prototipus mēs saskatīsim Amerikas indiāņu totēmu stabos, seno civilizāciju vai pasaules lielo reliģiju literāro un mitoloģisko personāžu atveidojumos, antīko grieķu un romiešu mākslā. Viduslaiki ir bagāti ar svēto skulptūrām, un, ja vēlamies, Rīgas Lielais Kristaps arī ir šīs pašas paradigmas tēls.» Mākslas vēsturnieks uzsver, ka svarīgi ir saprast, ka «tikai tāda sabiedrība, kuru neplosa politiskas konfrontācijas dziņas, rada plašam iedzīvotāju spektram adresētu veltījumu». Kā vienu no jaukākajiem šādiem dekoratīvās tēlniecības paraugiem O. Spārītis min Londonā uzstādīto tēlniecisko veltījumu Pīteram Penam (Kensingtonas dārzā - red.). «Tas ir brīnišķīgs literārs veltījums grāmatas tēlam, kurš ir vienādi mīļš kā maziem, tā pieaugušiem lasītājiem. Madridē vai ikviens vēlas nofotografēties pie Dona Kihota un Sančo Pansas tēliem. Meklējot tuvāk, mēs atradīsim izcilā lietuviešu tēlnieka Roberta Antiņa bronzas skulptūru Egle - zalkšu karaliene Palangas muižas parkā. Un vai Mūrnieku ielā uzstādītais Skursteņslauķis un Mūrnieks nav simboli, Rīgas vēstures un daiļliteratūras lappusēs sastopamie priekšpilsētu strādniecības tipāži, kas mūs uzrunā pazīstamu prototipu veidolā,» retoriski vaicā mākslas vēsturnieks.
Savs piemineklis ir arī Šerlokam Holmsam, turklāt ne tikai Beikerstrītā Londonā, bet arī Maskavā. Viens no neparastākajiem «literāro pieminekļu» paraugiem meklējams Pēterburgā, kur pie sava pieminekļa ticis Gogoļa sacerētais Kovaļova deguns (stāsts Deguns). KD lasītājs šo uzskaitījumu var turpināt pats, tikmēr pastaigāsim Ojāra Spārīša pavadībā tepat pa Latviju. Viszināmākie un mīlētākie - Lutausis, Annele un Sprīdītis - Tērvetes Dabas parkā bija paši pirmie, ar ko Krišjānis Kugra 1969. gadā bagātināja literāro asociāciju pasauli. Mākslas vēsturnieks brīdina nekļūdīties - Lāčplēša gulta Lielvārdē ir tikai tautas dots poētisks nosaukums no Daugavas izvilktam akmenim, kam pierakstīta teiksmaina izcelsme, bet tēlnieka roka tam neesot pieskārusies. Rūjienā meklējams Kārļa Zemdega piemineklis, veltījums R. Blaumaņa patriotiskajam dzejolim Tālavas taurētājs (atklāja 1937. gadā). Arī šos piemērus lasītājs var turpināt papildināt ar saviem.
Kāpēc ne Mārim Štrombergam?
Kā publiskajā telpā ienākt jauniem pieminekļiem, ja pieņemam, ka tā ir mūsu kopīgā «dzīvojamā istaba», kur katrs grib uz plaukta izlikt sev svarīgas «mīļlietiņas». Ne velti tas ir tik jūtīgs un kaislīgi debatēts jautājums. Ģirts Burvis ir pārliecināts, ka šodienas Rīgā labi sadzīvot var gan jaunradīti pieminekļi veltījuma žanrā, gan mākslas objekti instalācijas, kas paliek vidē, piemēram, pēc laikmetīgās mākslas festivāliem. Vaicāju par Brigitas Zelčas bakalaura darbu Villendorfas Venēra. XXI gs. pie Mākslas akadēmijas, kas nu jau, izskatās, nostājusies tur uz palikšanu. «Tai videi ir jāuzrunā cilvēki, jāliecina par to, ka šajā namā ir radoša pasaule. Protams, ir jāizvērtē katra no situācijām. Mēs nevarētu likt šādas instalācijas jau citā vidē, kas prasa respektablāku reprezentāciju,» uzskata Ģ. Burvis. Viņu priecē, ka jauni tēlniecības darbi parādās ne tikai Operas un kanālmalas apkaimē, bet arī citviet Rīgā.
Cik ilgam laikam jāpaiet, lai nopelni kondensētos piemineklī? Vai dzīves laikā tāds iemantojams? Ģ. Burvis: «Tas ir atkarīgs no sabiedrības. Kā tā novērtē savus varoņus. Piemineklis var būt ļoti simbolisks, netradicionāls. Piemēram, kāpēc mēs nevarētu šobrīd sadzīvisku bronzas skulptūru veltīt mūsu varonim Štrombergam uz velosipēda? Es domāju, tā būtu ļoti sadzīviska, atraktīva un mīlēta skulptūra.»