Kāpēc pasaules vadošā dueta treniņu Jūrmalā vēro tikai četri skatītāji?
Aleksandrs (A.). Šobrīd laiks nav pārāk patīkams - apmācies un vējains. Šeit, Majoros, ierasti ir daudz cilvēku apkārt. Viņi redz, ka trenējamies, un nāk paskatīties. Pasauļoties jau var arī tribīnēs.
Vai jūs atpazīst?
A. Grūti jau neatpazīt, ja pie tribīnes ir plakāts ar mani un aicinājumu uz turnīru.
Kāpēc Jāņa nav plakātā?
Jānis (J.). Saša jau šeit ir vietējais aborigēns. Ko tad es tajā bildē darīšu?
Tavi plakāti ir dzimtās Kuldīgas pludmalēs?
J. Nē, nē. Kad tur būs kāds turnīrs, varbūt tad arī būs mani plakāti Kuldīgā.
Uz ko cerat Jūrmalā?
A. Uz labu laiku, lai būtu daudz skatītāju. Lai ir saule un atmosfēra. Jāpadara šis turnīrs par pludmales volejbola svētkiem.
J. Ja turnīrs izdosies, iespējams, jau nākamgad varētu spert pakāpienu augstāk. Rīkot Eiropas Masters sērijas posmu vai pat Pasaules kausa Open turnīru.
Ko Latvijas pludmales volejbolam nozīmē šāda turnīra notikšana Jūrmalā?
A. Ne visiem ir iespēja aizbraukt kaut vai uz to pašu Poliju, kur ir mums tuvākais nozīmīgais starptautiskais turnīrs. Tā ir iespēja redzēt, kā ikdienā spēlē mūsu vadošie dueti. Jā, mums ir King of the Beach un vēl dažas sacensības, taču tajās tomēr pārsvarā startē tikai mūsu pāri, un atbalstītāji nosliecas par kādu no tiem. Šeit jau visi kopā pārstāvēsim valsti.
Ikdienā taču Satellite turnīros nespēlējat…
J. Šeit spēlējam tāpēc, ka tas tiek rīkots pašu mājās. Patiesībā mēs pēc reitinga nemaz nedrīkstam tādos spēlēt, taču Latvijā kā mājinieki varam piedalīties. Piemēram, Šveicē, mūs nemaz nelaistu klāt, un mēs jau arī nemaz negribētu (smejas) - ir mazāk reitinga punktu, vājāka konkurence.
A. Kad vēl bijām jaunie un vajadzēja pēc iespējas vairāk spēlēt, bet lielajos mačos netikām klāt, spēlējām Satellite, Open, Challenger - visos pēc kārtas. Braucām ar mašīnu pa Eiropu un centāmies dabūt pēc iespējas vairāk spēļu. Šobrīd prioritāte tomēr ir olimpiskās spēles, Grand Slam turnīri, pasaules un Eiropas čempionāti.
Majoros šobrīd biežāk trenējaties turnīra dēļ?
J. Izmantojam to, ka uzbūvēti korti, turklāt treneris Genādijs Samoilovs dzīvo četrsimt metru attālumā.
A. Šeit esam saimnieki - ja pasakām laiku, kad gribam trenēties, neviena laukumā nav. Dzintaros, kur agrāk trenējāmies, dažkārt atnāk tik daudz cilvēku, ka mūs nelaiž laukumā.
J. Viņi grib spēlēt - kurš vinnē, tas paliek laukumā. Mums jau nevis jāspēlē, bet jātrenējas, lai atstrādātu kādus spēles elementus.
Vai pludmales volejbolā var runāt par laukuma saimnieku priekšrocībām?
J. Vispār jau tādas ir. Gan vējiņš, kas daudzu gadu gaitā ir labi iepazīts, savas smiltis. Ir visādas nianses. Svarīgākais, ka pamatturnīrā lielākas iespējas tikt vietējiem, kuri citur nemaz netiktu spēlēt. Tas varbūt neattiecas uz mums, bet jaunajiem šī ir lieliska iespēja uzspēlēt šādā līmenī. Tas ir liels stimuls.
Jums tā vairāk ir atrādīšanās vietējai publikai?
A. Jā. Vēl viens svarīgs uzdevums ir ar mūsu dalību dot turnīram lielāku atpazīstamību. Lielais mērķis ir panākt, ka šeit kādreiz notiek arī Grand Slam turnīrs.
Vēl nesen Grand Slam turnīrs Latvijā šķita utopisks un nesasniedzams mērķis.
A. Šobrīd tā vairs nav.
J. Esam tam daudz tuvāk nekā vēl divus trīs gadus iepriekš. Protams, tas joprojām ir diezgan tāls mērķis.
Varētu teikt, ka to sekmē arī jūsu sasniegumi?
J. Tas vairo pludmales volejbola popularitāti Latvijā. Ja nebūtu labu rezultātu, diezin vai kādam būtu interese šeit kādu turnīru taisīt.
Turpinot par rezultātiem - vai tie šosezon apmierina?
A. Esam pirmie pasaules reitingā, tāpēc ir labi. Varbūt neesam tik pārliecinoši kā pirms gada…
J. Šī tomēr mums joprojām ir otrā labākā sezona karjerā.
A. Cilvēki jau ļoti ātri pierod pie panākumiem. Šo sezonu sākām ļoti labi - ar ceturto, otro un pirmo vietu Pasaules kausa posmos. Atbraucām uz Latviju, bet nevienam tas vairs nav interesanti (smejas).
J. Nuja, otrā vieta jau vairs nav nekāds rezultāts. Pēdējā laikā gan biežāk sanāk būt ap piekto vietu, dalība pusfinālā nāk grūtāk - trīs setu cīņās, smagās galotnēs.
Kā pietrūkst, lai tās galotnes biežāk uzvarētu?
J. Neteiktu, ka kaut kā pietrūkst. Vienkārši pagājušajā gadā mums gāja pārāk labi. Lai ko un kā darījām, viss sanāca. Bija kādi četrpadsmit turnīri, no kuriem vairāk nekā pusē bijām medaļās. To līmeni ir ļoti grūti noturēt. Varbūt šogad arī spēlējam nedaudz sliktāk nekā pagājušajā gadā, taču tas ir likumsakarīgi, jo to sezonu norāvām līdz pat decembrim. Pārējie vairāk atpūtās, vairāk varēja patrenēties, un tāpēc arī tās nianses ir viņu labā. Starpība jau nav liela - viena divas neveiksmīgas bumbas.
Pašiem arī sanāk maču laikā piedomāt, pārdzīvot medaļu trūkumu?
A. Nē. Spēles jau ir ļoti līdzīgas, un laiku pa laikam jau arī kaut kas izdodas.
J. Ja setus regulāri zaudētu uz divpadsmit punktiem, tad būtu jāuztraucas un jāmeklē, kā to visu labot. Ja zaudē pa diviem punktiem, ir skaidrs, ka viss daudzmaz strādā.
Vai pretinieki arī nav kļuvuši spēcīgāki?
J. Es neteiktu, ka īpaši spēcīgāki. Īpatnība ir tā, ka ikvienā turnīrā liekas, ka kāds pāris ir kaut ko saēdies. Mēs visu laiku esam vienā līmenī, bet citi vienā turnīrā nospēlē galvas tiesu labāk par pārējiem, bet nākamajā jau nokrīt lejā un spēlē pēdējās vietās.
Stabilitāte ir jūsu trumpis, kas ļauj noturēties sezonas ranga galvgalī?
J. Jā, par stabilitāti ir prieks, bet par tām piektajām un devītajām vietām īsti ne.
Vēl pirms pāris gadiem piektā vieta šķita tīri labs sasniegums, bet pusfināls un medaļa vispār bija izcili!
J. Tā ir tikai divus gadus sena pagātne, kad pusfināls bija Wow! Vēl drusku senāk tas bija tikai sapnis. Paši tagad esam pieradinājuši pie tām vietām, un arī paši zinām, ka mēs to varam sasniegt, tāpēc citreiz ir drusciņ tāda vilšanās.
Pirms pusotra gada, kad sākāt spēlēt kopā, visi uztraucās, kā sadzīvosiet. Kā šis laiks ir pagājis?
A. Viss ir bijis kārtībā. Ja kāds uztraucās, lai tā paliek viņa problēma.
J. Mēs darām to, kas mums patīk un ko mākam. Ja vēl ir labi rezultāti, tad par ko uztraukties?
Pie kā jūs treniņos vairāk piestrādājat?
A. Tādu īpašu akcentu nav. Sezonas gaitā jau jādarbojas vispusīgi, un uz vienu elementu nav laika pastiprināti strādāt. Varbūt vairāk blociņā pastrādājam.
Kā ir ar aizsardzību, par ko pirms gada bija visvairāk uztraukumu?
J. Pie aizsardzības var tikai ar mellu muti strādāt - un strādāt no rīta līdz vakaram. Vienmēr gribas vēl labāk.
A. Šogad kaut kā spēle blokā neiet tik labi kā iepriekš.
J. Jā, bet tas tiešām ir tāpēc, ka iepriekšējā sezona sanāca drusku par garu. Šo sākām ļoti labi, tad nedaudz nokritāmies un tajā līmenītī turamies.
A. Tajā pašā laikā mums nebija tik traki kā itāļiem Lupo un Nikolai. Viņi sezonu sāka izcili, bet pēc tam bija riktīga bedre, no kuras viņi joprojām netiek ārā.
J. Visas komandas, kuras turnīrā ātrāk izstājas, vairāk dabū patrenēties, tāpēc nākamajam turnīram ir labāk sagatavojušās.
A. Ar to arī pludmales volejbols ir interesants. Ne velti šogad desmit turnīros bijuši astoņi dažādi uzvarētāji.
J. Sanāk tāds karuselis, taču ir jautrāk. Nav tā, ka izej uz spēli un domā, ka «šitos mēs ņemam». Tagad pret katru ir jākapā kārtīgi. Arī nedaudz veiksmes vajag, lai regulāri uzvarētu.