Nedēļas iesākumā ierasti pārlūkojot valsts pārvaldes interneta vietnes, iezīmējās dažas tēmas, par kurām labi būtu - jo īpaši priekšvēlēšanu gaisotnē, kad politiķi, šķiet, nav skubināmi izteikties, - uzzināt partiju viedokli.
Pirmā - valsts budžeta plānošana. Lieta tā, ka jaunā nedēļa sākas (valdības sēde 22. jūlijā) ar kārtējo naudas prasīšanu no «līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem». Ja pareizi saprotu, šie līdzekļi pirmām kārtām domāti tādu neprognozējamu gadījumu kā plūdi, cūku mēris, ugunsgrēki utt. seku novēršanai. Tomēr ierasti naudu prasa Veselības ministrija, kurai atkal pietrūkst dažu miljonu. Neapspriežot te prasītā saturu, tā tomēr liekas nejēdzība, jo nav pieņemams neviens no variantiem - vai nu ka sistēma nemāk sarēķināt, cik tai vajadzēs, vai arī ka sarēķināt māk, bet nesaņem, jo ir taču «tradīcija» vairākkārt gada laikā kaulēties par papildu finansējumu. Šāda situācija raksturīga arī izglītības, iekšlietu (nepieciešamība nodrošināt kārtību 16. martā vai Aglonā arvien izrādās jaunums...) un citās nozarēs.
Nav nekas slikts, ja debates par līdzekļu piešķiršanu ir gadījumā, kad budžeta ieņēmumi ir lielāki, nekā plānots. Tad var plūkties, kā šo naudu dalīt - vai valsts parāda mazināšanai, vai kādai nozarei utt. Savukārt paradums vienkārši «pagrābties» no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem ir aplama prakse un izpratne par valsts budžetu, turklāt tā veicina arī ķīvēšanos starp partijām, starp partijām un sociālajiem partneriem, t. i., iekšpolitisku nestabilitāti. Tādēļ nenāktu par sliktu, ja partijas sniegtu savu skatījumu par to, kā nodrošināma lielāka budžeta disciplīna.
Otrā tēma saistīta ar partijām priekšvēlēšanu periodā tik mīļo dainošanu par e-pārvaldi, birokrātiskā sloga mazināšanu, sabiedrības iesaistes, atklātības veicināšanu utt. Nekā nepareiza te nav, bet runa ir par, simboliski izsakoties, divriteņa izgudrošanu. Proti, jau tagad ir virkne rīku minēto cēlo mērķu īstenošanai, tikai jautājums - cik par tiem zināms, cik tie tiek izmantoti. Daži nav sevišķi veiksmīgi (piemēram, valsts pārvaldei domātā Klientu apkalpošanas rokasgrāmata ar mēģinājumiem aprakstīt, pēc kura zvana jāpaceļ klausule utt.), tomēr ir arī interesanti - piemēram, vietne Mazinamslogu.gov.lv. Citiem vārdiem sakot, pārvalde, lai kā mums patiktu to kritizēt par noslēgtību un miegainību, diezgan daudz dara informācijas izvietošanā un mēģinājumos, kā mūsdienās saka, nodrošināt atgriezenisko saikni, tomēr ir bažas, ka jau pastāvošās iespējas sabiedrības vairumam ir maz zināmas. Līdz ar to noderētu, ja partijas šo jautājumu lokā mazāk lietotu pareizu retoriku, bet izvērtētu, kas jau paveikts un kā to uzlabot, lai pilnvērtīgi iedarbinātu. Ja atļauts ironisks noslēgums, šāds audits nenāktu par ļaunu arī pašām partijām, jo nereti to solījumi liecina, ka tās neseko līdzi, vai skaļi pieteiktās tēmas jau netiek risinātas un vai lietotā faktoloģija ir vispār pareiza.