Polija lauzusi priekšstatus
Pēc daudzu domām, D. Tuska ievēlēšana par ES Padomes prezidentu apliecināja ne vien Polijas pieaugošo ietekmi Eiropā, bet arī strauji izzūdošās atšķirības starp Austrumeiropu un Rietumeiropu. «Var teikt, ka Polija ir ieradusies Rietumos,» uzskata Varšavas Starptautisko attiecību centra vadītājs Janušs Reiters. «Tuska ievēlēšana Briseles amatā parādīja, ka ir jāpārskata, ko mēs saprotam ar jēdzienu «Rietumi», kurā būtu jāiekļauj arī Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis.»
Pētnieks uzskata, ka pēdējos gados ir kliedēts priekšstats par turīgajiem Eiropas rietumiem un nabadzīgajiem austrumiem. To uzskatāmi parādot tādu valstu kā Spānija un Itālija dziļās ekonomiskās problēmas pēc 2008. gada lielās recesijas, kamēr Polija ir bijusi vienīgā ES dalībvalsts, kurā krīzes laikā turpinājās ekonomiskā izaugsme. «Ekonomiskā krīze izmainīja tradicionālo kārtību Eiropā,» J. Reiters stāsta izdevumam The Globe and Mail. «Centrāleiropas un Polijas nabadzīgo brālēnu tēls ir stipri novecojis.»
Polijas vēstnieks Lielbritānijā Vitolds Sobkovs nesen publikācijā izdevumā The Huffington Post rakstīja, ka D. Tuska apstiprināšana augstajā amatā iezīmēja beigas ES līdz šim pastāvējušajam «netaisnīgajam dalījumam «vecajās» un «jaunajās» dalībvalstīs». Viņam piekrīt arī bijušais Polijas valdības vadītājs un Eiropas Parlamenta prezidents Ježi Buzeks, kurš uzskata, ka D. Tusks un Polija «Eiropas vēsturē ir atvērusi jaunu nodaļu, kurā dalījums «vecajā» un «jaunajā» Eiropā zaudēs nozīmību», raksta The Parliament Magazine.
Uzklausa Varšavas domas
Stefana Batorija fonda, kas atbalsta demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības projektus, vadītājs Aleksandrs Smolars ir novērojis, ka pēdējos sešos gados Rietumeiropas līderu domas par Poliju krasi mainījušās. «Ne tik sen, kad Eiropas politiku apsprieda Parīzē vai Briselē, neviena tā saucamās jaunās Eiropas valsts netika pieminēta,» stāsta A. Smolars. «Vienmēr runa bija par veco Eiropu, par Vāciju, Franciju, Lielbritāniju vai Itāliju.» - «Tagad viss ir citādi - poļu pozīciju daudzos jautājumos, īpaši tajos, kas attiecas uz Krieviju un Austrumeiropu, piemin un uztver nopietni.»
D. Tuska iecelšana ES Padomes prezidenta amatā esot rezultāts Polijas vairāku gadu ilgiem centieniem pārliecināt Eiropas lielvalstis, ka postpadomju valstīm ir jābūt pārstāvētām ES vadībā. «Kad tas tika akceptēts, šķita diezgan loģiski, ka viens no nozīmīgākajiem ES amatiem ir jāpiešķir lielākajai un ietekmīgākajai valstij reģionā,» spriež Polijas Starptautisko attiecību institūta direktors Marcins Zaborovskis. «Jāņem vērā arī tas, ka visā Eiropā pamazām samazinās atbalsts ES centralizācijas idejai. Tikai Polijā tas ir pieaudzis.»
Liels svars Polijas nozīmes pieaugumā Eiropā un plašākā mērogā ir Varšavas lieliskajām attiecībām ar ES ietekmīgāko valsti Vāciju. Pirms dažiem gadiem, kad pasliktinājās Vācijas attiecības ar Franciju, Vācijas kanclere Angela Merkele satuvinājās ar Poliju, kuras līderi līdzīgi kā A. Merkele iestājās par fiskāli disciplinētāku un politiski centralizētāku Eiropu.
Tomēr Polijas starptautiskās ietekmes pieaugums nebūtu iespējams bez atzīstamajiem ekonomiskajiem sasniegumiem. Polija ir pārliecinoša līdere ES ekonomiskās izaugsmes rādītājos - kopš pievienošanās blokam 2004. gadā valsts iekšzemes kopprodukts ir pieaudzis par vairāk nekā 48%, pat neskatoties uz milzīgo emigrāciju, kuras dēļ pēdējos desmit gados valsti pametuši aptuveni divi miljoni iedzīvotāju.
Polija investoriem no pārējām ES dalībvalstīm kļuvusi par ieguldījumiem iekārojamāko valsti Centrāleiropā un Austrumeiropā, katrs trešais viņu iztērētais eiro nokļūstot šajā valstī, liecina Polijas valdības dati.
Pretspars Krievijai
D. Tuska valdīšanas laikā Polija uzturēja pragmatiskas attiecības ar Krieviju, tomēr pēc Ukrainai piederošās Krimas pussalas aneksijas un Maskavas atbalstīto separātistu iebrukuma Austrumukrainā Varšava bijusi viena no redzamākajām Kremļa kritiķēm. Neskatoties uz valsts lielo atkarību no Krievijas energoresursiem, poļi uzstāja uz ES sankciju ieviešanu pret Maskavu, lai gan apzinājās, ka tās iedragās arī pašu ekonomiku.
Varšava arī pielika lielas pūles, lai pārliecinātu NATO, un jo īpaši alianses ietekmīgāko locekli - Savienotās Valstis -, pastiprināt militāro klātbūtni Polijā un Baltijas valstīs, kuras nopietni satraucas, ka var kļūt par nākamajiem Krievijas prezidenta Vladimira Putina agresīvās impērijas atjaunošanas politikas upuriem. Polija jau vairākus gadus pati ir ieguldījusi milzu darbu, lai palielinātu valsts aizsardzības spējas, šogad Polija militārajām vajadzībām tērēs 7,5 miljardus eiro jeb 1,95% no iekšzemes kopprodukta.
Pēc Krievijas militārās agresijas Ukrainā Polija aktīvi aicinājusi ES samazināt energoatkarību no Krievijas, ieguldot līdzekļus jaunu gāzes starpsavienojumu izveidē, sašķidrinātās gāzes termināļu celtniecībā un slānekļa gāzes ieguvē. D. Tusks aktīvi lobējis ideju par enerģētikas savienības izveidi, lai ES dalībvalstis varētu kopīgi iepirkt dabasgāzi no Krievijas, kas katram pircējam ir noteikusi atšķirīgu cenu par vērtīgo energoresursu.