Gribētu teikt paldies ministrei par labā līmenī notikušu komunikāciju ar advokātu padomi, būtu lūgums mūs uzklausīt arī turpmāk. Plašsaziņas līdzekļos esmu redzējis, ka parlamentārais sekretārs Gaidis Bērziņš varētu tikt aicināts ieņemt ministra posteni, kas, manuprāt, būtu viens no labākajiem iespējamajiem risinājumiem šajā situācijā. Viņam ir ministra darba pieredze, turklāt šobrīd kā parlamentārais sekretārs viņš labi pārzina procesus ministrijā, tātad nav nepieciešamas tās 100 dienas, ko parasti atvēl amatpersonām, lai iestrādājas. Līdz vēlēšanām vairs nav daudz laika, līdz ar to ministra aicināšana no malas vairāk būtu tāda fikcija.
Kā vispār politika ietekmē tieslietu jomu?
Likumdevējs, izdodot likumus, pauž savu gribu. Tiesnešiem, prokuroriem, izmeklētājiem jāpiemēro tie likumi, ko pieņēmusi Saeima, līdz ar to ietekme ir vistiešākajā veidā. Tas tā vispārīgi. Bet, protams, nereti ir novērojamas situācijas, kad kādu politisku vienošanos vai ambīciju dēļ tiek virzīts vai - gluži pretēji - bremzēts tas vai cits likumprojekts, atmetot, manuprāt, būtiskāko jautājumu - vai šis likumprojekts atbilst kādām teorētiskām nostādnēm, veselajam saprātam, sabiedrības vajadzībām. Dažkārt tas ir novērots, jā.
Politikas ietekmi uz tieslietu jomu labi raksturo arī visiem labi zināmais piemērs, kad pirms dažiem gadiem ar samērā lielu pompu tika sākta tā sauktā oligarhu lieta, kur KNAB vienas dienas laikā pamanījās veikt ap 40 kratīšanu. Kad tajās dienās izteicu pieņēmumu, ka, iespējams, tam ir sakars ar prezidenta vēlēšanām, daži kolēģi juristi to apšaubīja kā maz ticamu, uzskatot, ka tām izmeklēšanas darbībām noteikti ir objektīvs pamats. Redzam, ka visas šīs oligarhu lietas vienīgais rezultāts ir bijis kādreizējā prezidenta Zatlera rīkojums Nr. 2, viņa neievēlēšana atkārtoti par prezidentu un partijas dibināšana. No kriminālprocesuālā viedokļa lietā, kuras dēļ tika atlaista Saeima, ilgāku laiku nekas nenotiek un nekādi rezultāti nav redzami. Līdz ar to nevarētu apgalvot, ka politikai un tieslietām nav savstarpējas ietekmes.
Parasti saka: ja jums ir kādas problēmas, vērsieties tiesā. Jūsu minētajā gadījumā redzam darbības, kas izraisa plašu ažiotāžu, ietekmē politiskos procesus, bet līdz tiesai nemaz neaiziet.
Kriminālprocesam ir vairākas stadijas - izmeklēšana, ko veic izmeklēšanas iestādes, konkrētajā gadījumā tas bija KNAB, tad kriminālvajāšanas stadija, kad prokuratūra ceļ apsūdzības, tālāk lieta tiek nodota tiesai. Ja lieta līdz tiesai neaiziet, nekāda vēršanās tiesā nesanāk. Tas ir izmeklētājam un prokuroram lemjams jautājums.
Pietiek ar linča tiesu?
Linča tiesas notiek nemitīgi - 24 stundas diennaktī, ja runājam par komentāriem interneta portālos.
Vai uz šāda fona varam runāt par nevainīguma prezumpciju?
Tā ir svarīga cilvēktiesību sastāvdaļa, kas nostiprināta konvencijās, Satversmē, Kriminālprocesa likumā. Respektēt nevainīguma prezumpciju un nevienu neatzīt par vainīgu citādi kā likumā noteiktajā kārtībā primāri ir valsts pienākums. Protams, respektējot Satversmes 100. pantu, viedokļa līmenī jebkurš ir tiesīgs izteikties, ka tā vai cita persona, iespējams, ir ko izdarījusi. Taču ir jānošķir tiesības uz viedokļa paušanu no ziņu izplatīšanas.
Sanāk, ka Zatlers, tajā brīdī būdams valsts augstākā amatpersona, vai nu ignorēja nevainīguma prezumpciju, vai arī lēmumu balstīja uz savu viedokli. Bet lai nu paliek politiķis Zatlers. Pievērsīsimies ilgajiem tiesvedību procesiem, ko vairākkārt aktualizējusi arī Diena. No jūsu iepriekš teiktā izriet, ka jāskatās ne tikai uz tiesu lēno darbu, bet arī sākotnējām - izmeklēšanas un kriminālvajāšanas - stadijām?
Tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā sākas no tā brīža, kad persona attiecīgajā procesā tiek iesaistīta tādā statusā, ka viņai ir tiesības uz aizstāvību.
Zināmi daudzi ilgās tiesvedības piemēri. Kurā posmā ir vājā vieta?
Nevarētu teikt, ka nepārprotams pārmetums būtu izsakāms izmeklētājiem, prokuroriem vai tiesu varai. Es domāju, ka acīmredzama grēkāža nav. Problēma, manuprāt, ir tā, ka dažkārt krimināllietas tiek veidotas un izmeklēšana jau sākotnēji veikta par kādu ārkārtīgi plašu notikumu loku, un jau no sākta gala šādā gadījumā ieprogrammēts tas, ka lieta būs ilga, tajā būs iesaistīts daudz personu tādā vai citādā statusā, būs daudz materiālu. Tas savukārt neizbēgami noved pie tā, ka process būs ilgs. Risinājums būtu prokuroriem, izmeklētājiem neveidot tik sarežģītas lietas - izdalīt pierādāmākās epizodes, izmeklēt, sūtīt uz tiesu.
Un pārējo tad pētīt, cik patīk?
Protams, ja ir iespējams šādi nodalīt. Jāsaka gan, ka saprātīgo termiņu pārkāpumi skar ļoti nelielu krimināllietu procentu, uz kurām tad arī vērsta sabiedrības uzmanība. Sanāk, ka darvas piliens bojā medus mucu.
Par reputācijas faktoru un izmeklēšanas subjektivitāti. Nesen intervēju bijušo lauksaimniecības ministru Daini Ģēģeru, kuram, tiesājoties ilgus gadus, izdevās pierādīt, ka apsūdzēts nepamatoti. Iespaids, ka vispirms viņš tika publiski definēts kā vainīgs, tad meklēti tam pierādījumi.
Vairākumā gadījumu izmeklētājiem, prokuroriem, visdrīzāk, nav šīs iepriekšējās attieksmes. Bet nenoliedzami ir atsevišķi gadījumi, kad ir sajūta par uzstādījumu: persona ir, pantu atradīsim. Pārsvarā tās ir lietas, kur personas savu vainu neatzīst un kas beidzas ar attaisnojošiem spriedumiem, proti, tiesa atzīst, ka apsūdzība celta nepamatoti. Tas dažkārt ir apliecinājums, ka sākotnēji bijis uzstādījums, ka persona, visticamāk, ir vainīga - ja ne par šo, tad vismaz ko citu. Pierādījumi pielāgoti šīs pozīcijas pamatošanai. Pavisam svaigs piemērs - šonedēļ pēc kādu četru gadu procesa tika nolasīts attaisnojošs spriedums lietā, kur vairākas personas bija apsūdzētas izspiešanā saistībā ar futbola klubu Ventspils.
Nesen Saeima lēma, ka lietas, kas saistītas ar valsts amatpersonām, izskatāmas prioritāri. Kā to vērtējat?
Varat uzdot jautājumu jebkuram tiesnesim, kā tagad šīs lietas spēsiet ātrāk izskatīt, tur atbilde ir vienkārša - dienā ir tik darbastundu, cik ir, un tiesu mājā ir tik tiesu zāļu, cik ir. Ja būtu patiesa vēlme ķerties pie procesu termiņu paātrināšanas, politiķi lemtu nevis par priekšvēlēšanu trikiem ar prioritātēm, bet palielinātu finansējumu, lai radītu papildu tiesnešu štatu vietas un sēžu zāles.