Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Iepriekšējās intervijās kolēģi atbildēja, ka atmoda viņiem sākās 1986., 1987. gadā, tev tā ir bijusi visu mūžu.
Pretošanās komunistiskajam režīmam man sākās 16 gadu vecumā - tūlīt pēc kara, kad mans tēvs vadīja Kurzemē partizānu grupu un man kā puikam basām kājām bija vienkāršāk staigāt pa mežu, neizraisot nekādas aizdomas. Bija jāizplata tie materiāli, ko tēvs drukāja uz mašīnītes. Jau zēna gados pirms kara rakājos pa grāmatām tēva bibliotēkā. Mūsu dzīvoklī viesojās daudz un dažādi prominenti cilvēki, mana tēva draugi. Par vēsturi, par politiku es jau ar vienu ausi dzirdēju to, kas nebija man domāts.
Pirmais protests bija pret vāciešiem.
Tas bija kara laikā. Mācījos Akas ielas pamatskolā un organizēju savu pirmo pretvalstisko organizāciju. Mums vairs nebija ne valsts, ne «Dievs, svētī, Latviju!», nekā… Jaunieši un skolēni pie krūtīm sprauda kokardes saulītes, bija arī sarkanbaltsarkanas nozīmītes. Kādi pieci seši no klases rīkojām sanāksmes, bet īsti nezinājām, ko vēl darīt. Tad klīda komunistu pagrīdes skrejlapiņas. Mēs arī kaut ko gribējām tādu pret vāciešiem, bet tikai nacionāli, tautisku. Jā, un kāvāmies ar to hitlerjūgendu, atņēmām viņiem duncīšus. Viņiem bija tāda forma ar maziem duncīšiem pie sāniem.
Un tad atnāca krievi, un tad jau pa nopietnam sākās?
Tēvs karoja frontē Kurzemes ielenkumā vācu divīzijā vērmahtā. Pēc kapitulācijas trīs dienas Ēdolē nebija krievu armijas, vācieši dedzināja savas noliktavas, jau braukāja piedzēruši pa šoseju šurpu turpu un karabīnes bija saspraustas sētā ar stobriem zemē. Tas bija puikām ražas laiks. Es ņēmu automātiskos ieročus. Pēc tam jau nāca mīnu meklētāji, un lielāko daļu no manis sanestā atrada… zem sūnām, zem celmiem. Palika tikai tie, kas bija kokā pakārti.
Pirms aizbraukšanas uz Rīgu man partizāni ieteica, lai es paskatos, kāds ir ar jaunatni Rīgā stāvoklis. Deva padomus, ko nevajag darīt - nedauzīt skatlogus, neplēst sarkanos karogus, nevilkt mastos sarkanbaltsarkanos karogus, nekaisīt proklamācijas, bet vajag mācīties - radiotehniku, transportlīdzekļu vadīšanu, svešvalodas, Latvijas vēsturi, protams, no citām grāmatām nekā no skolas grāmatām. Pieteica mācīties topogrāfiju, orientēšanos apvidū, zīmēt kartes, iet pēc kartes. Praktiski mums bija jākļūst par partizānu kustības otro, rezerves līniju.
Es, protams, neatradu nevienu šādu organizāciju jau gatavu, bet nodibināju pats savu. Pa mežiem gājām, zīmējām kartes. Es visu to zināju un pratu, jo mūsu mājās vienmēr bija militārā literatūra. Puikas nobalsoja, ka proklamācijas vajag. Nu tad es sacerēju tekstu, pats uz rakstāmmašīnas pavairoju. Bet noplūda informācija par šādas grupas esamību. Čeka nokavēja mūs paņemt. Paspējām tās proklamācijas izlīmēt. Bet, kad nācu mājās - tajā laikā dzīvoju Pārdaugavā -, skatos, manā otrā stāva jumta ģēvelē logā gaisma spīd. Domāju, ka varbūt dzīvokļa saimniece manā istabā. Bet, ieejot pagalmā, no krēslas nāca ārā viens mazs vīriņš miliča formā: «Stāt! Rokas gaisā!» Es paceļu rokas. Viņš man nagana stobru piespiež starp lāpstiņām un sāk čamdīt kabatas. Viņš bija augumā mazāks. Es ar elkoni izsitu to naganu, ar otru roku viņam pa deniņiem un tūlītās pats lielos lēcienos pie kaimiņu žoga zedeņiem. Lecot nolūza tas sapuvušais zediņš, un mani no mugurpuses čekisti sagrāba, kas bija ēnā stāvējuši. …Ar to sākās mans pirmais gājiens. Es nebiju pilngadīgs. Notiesāja. 25 gadi visiem. Papriekšu no čekas pagraba pārveda uz Centrālcietumu. Divas trīs dienas biju mazgadīgo korpusā, pēc tam mani pārveda uz pieaugušo. Pēc tam bija etaps. Pirmā pārsēšanās Butirkos Maskavā, tad mēs aizbraucām līdz Sverdlovskai (tagad Jekaterinburga - red.), kur formēja lielo etapu uz Kolimu. Politiskie bijām vairākums nometnē, bet kriminālistu bija mazāk, taču viņiem bija labvēlības statuss no administrācijas un viņi palīdzēja mūs aplaupīt un pazemot.
Ar kādu domu tu dzīvoji? Latvijai jābūt brīvai?
Nu katrā ziņā Padomju Savienībai bija jāiznīkst. Vecie leģionāri, kas tur bija, skaidroja, ka nevar būt, ka brīvā pasaule mūs pametīs. Vienīgā doma tajā pirmajā gadā, kad tā gaļasmašīna darbojās, - izdzīvošana. Būt veselam. Es biju vienā no smagākajām brigādēm, kuri kalās iekšā mūžīgajā sasalumā, ziemā atklāja virsējo sanesuma slāni virs zeltu saturošā slāņa.
1956. gadā bija amnestija.
Kara tribunāls Rīgā bija pārskatījis mūsu grupas lietu un atzinis, ka esam par bargu sodīti. Visiem atstāja piecu gadu sodu un, tā kā bija nosēdējuši vairāk, tad tūlīt tika laukā. Izņemot vadoni Cālīti un vienu, kurš tajā laikā bija pilngadīgs. Man no desmit gadiem divas trešdaļas jau bija nosēdētas un… mēs kļuvām brīvi. Ej kur gribi! Bet man nebija pases. Es biju… uz mūžu nometināts Magadanas apgabalā! Jau vēlāk Rīgā mani neviens nepierakstīja - «ņe položeno» (nav atļauts - red.). Es pierakstījos pie paziņām Jelgavā. Taurēju kopā savu vecos čomus. Kopā svinējām šādus un citādus svētkus, dzimšanas un vārdadienas, atzīmējām 18. novembri. Čeka nesnauda, viņi visam droši vien sekoja. Acīmredzot saprata, ka neesmu tomahauku noracis, un mani 1958. gadā tiesāja vēlreiz. Aģitācija un propaganda. Atrada manu pistoli un manas patronu rezerves. Mani notiesāja uz sešiem gadiem ieslodzījumā stingrā režīma nometnēs. Tā bija Mordovija. Līdz 1964. gadam, no zvana līdz zvanam.
Atgriezies, pierakstījies Rīgā un… atkal sāc dibināt?
Nē. Es apprecos. Un 1967. gadā manā dzīvoklī Rīgā jau salasījās pretošanās kustības dalībnieku pārstāvji no Lietuvas, Igaunijas un Latvijas. Tā čehu pavasara sabradāšana mūs iedzina izmisumā. Tas bija uzmundrinājums un skaidra zīme, ka viss grūst un viss mainās.
1979. gads. 45 paraksti zem memoranda.
Baltijas memorands. Iniciatori bija lietuvieši. Leiši tos parakstus jau bija savākuši ilgākā laikā, Rīgā šos parakstus organizēju es, Igaunijā - Marts Nikluss. Tekstā bija, lai atzīst Ribentropa - Molotova paktu un slepenos pielikumus par noziedzīgiem un spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža.
Un vai tajā brīdī iedomājies, ka tieši pēc desmit gadiem to izdarīs PSRS tautas deputātu kongress? 1989. gada decembrī, Ziemassvētkos.
Prātā nenāca. Man bija skaidrs mūsu uzdevums - pacelt to starptautiskā līmenī. Leiši izveda uz rietumiem to tekstu. Pirms 23. augusta gāja kādu nedēļu pa visām raidstacijām.
Kad atkal tevi paņēma?
Mani pēc tam paņēma ciet tajā brīdī, kad šeit aktīvi sāka darboties Gaismas akcija. Viņi visā pasaulē meklēja represētos kristiešus. Bet tie materiāli, ko viņi šeit sūtīja, liecināja par daudz ko citu. Es tur neiesaistījos, bet, kad redzēja, ka tā lieta juka ārā, ka Cālītim nav nekādas darīšanas ar Gaismas akciju, tad kratīšanā pie manis izņēma grāmatu Gulaga arhipelāgs, vēl citas - 64 grāmatas. Arī Hercoga Jēkaba laikmetu Kurzemē. Tas bija labais izdevums, ar zīdpapīru pie ilustrācijām un cietie vāki ar zelta iespiedumu. Kārļa Ulmaņa bilde esot bijusi priekšā liela. Priekšā jau bija sakrājusies liela kaudze ar maniem grēkiem. Tiesa man piesprieda sešus gadus ieslodzījumu, pie kam pirmos divus gadus - cietuma režīmā. Tas bija 1983. gads.
Aizveda uz cietumu Vladimirā, tad Čistopole Tatārijā. Tur bija atsevišķs gaitenis tikai politiskajiem. Nenosēdēju sešus gadus, jo nāca Gorbačova amnestija politiskajiem 1986. gadā. Mani atbrīvoja dažus mēnešus pirms šīs amnestijas, es biju vienīgais, kuram visā Padomju Savienībā palika nosacītais sods. Tas nozīmē… vienu soli, un man atkal pieskaitīs neatsēdētos gadus klāt. Un es nevarēju izbraukt uz ārzemēm tikai tāpēc vien, ka man tas nosacītais sods, nevarēju vīzu dabūt.
1986. gads, faktiski viss jau te iet vaļā…
Es jau dibināju Vides aizsardzības klubu, piedalījos tai procesā. Uz Augstāko padomi mani izvirzīja Tautas frontes vadība. Tautas frontē es visu laiku biju Domes, valdes sastāvā. Mums bija rotācija, un, kad rīkoja Tautas frontes 2. kongresu, es to vadīju kā valdes priekšsēdētājs.
Tevi pārliecinoši ievēlēja Augstākajā padomē?
Runāt es protu. Galu galā mani trīs ieslodzījumi, mans stāžs, nopelni… Un ne jau par to ir runa, cik gadu esmu nosēdējis. Bet ir runa par to, ka es vienkārši pierādīju, ka pretoties režīmam ir iespējams jebkuros apstākļos. Arī cietumā.
Tu izcieti gandrīz 20 gadu aiz Polārā loka. Es tevī neredzēju nekāda naida.
Man ir bijuši politiskie pretinieki, bet ne ienaidnieki. Man ir skumji, ka es tagad dzirdu: «Es jau arī Ziemassvētkus un 18. novembri svētīju katru gadu savā dzīvoklī aiz cieši aizklātiem aizkariem pie logiem.» Tas viss ir smieklīgi. Tagad tas baļķis, kas bija jānes, tāpat kā Ļeņina baļķis, aug augumā un vēsture apaug ar mītiem. Tāpēc ir nepieciešams, lai tiktu atdots parāds tiem, kuri pretojās šim režīmam apzināti, necerēdami uz uzvaru, zinādami, ka viņi būs zaudētāji jebkurā gadījumā. Bez tā nebūtu atmodas. Mēs vienkārši sagatavojām augsni, mēs uzturējām šo dzirksteli, šo liesmu, brīvības ilgas pēc neatkarības, pēc savas valsts.