Prezidents A. Bērziņš ir nolēmis referendumā nepiedalīties un domā, ka vairāk sabiedrību saliedēt var, ja katrs, kurš ir par latviešu valodu, mēģinātu par to pārliecināt vismaz vienu, kam pret to ir iebildumi.
«Ja gribētu teikt ļoti cēli, tad prezidents ir sava ceļa gājējs,» Dienai sacīja Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, lūgts raksturot A. Bērziņa prezidentūras pirmos mēnešos. I. Ikstens pieļauj, ka šis apzīmējums pat nav īsti piemērots, jo nav īsti skaidra prezidenta koncepcija, ko viņš vēlas sasniegt. Tā drīzāk varētu būt viņa vēlme atšķirties no citiem prezidentiem, ja min kaut vai A. Bērziņa nodomu teikt tradicionālo Jaungada uzrunu 1. janvārī, nevis gadumijā. Viens no A. Bērziņa pirmajiem politiskajiem paziņojumiem bija, ka Latvijai nav izdevīga Visaginas AES. J. Ikstens norāda, ka tas bija pretrunā ar līdz tam īstenoto politiku un prasījās pēc skaidrojuma. «Nevarētu teikt, ka Andra Bērziņa prezidentūra ir krāšņa. Tā drīzāk ir tikpat rāma un rimta kā viņa publiskās runas,» teica LU profesors.
Kritizē valdošos
A. Bērziņa prezidentūra ir sākusies mierīgāk nekā priekšgājējiem, kuriem sākotnēji veltītā mediju uzmanība bija kritiska. Varbūt tāpēc, ka A. Bērziņš cenšas nedarīt neko lieku. Atšķirībā no V. Zatlera, kurš piedalījās visos iespējamos pasākumos, A. Bērziņš šajā ziņā ir rezervēts, neslēpjot skepsi pret kampaņveidīgajām norisēm. Arī viņa ārpolitiskā darbība nav bijusi īpaši pamanāma, tajā par spilgtāko var uzskatīt braucienu uz Afganistānu. Prezidents divas reizes ir bijis Briselē, ticies arī ar Baltijas valstu un Polijas prezidentiem. Taču, lai aizstāvētu savas valsts intereses kā tās augstākajai amatpersonai, prezidentam lieti noderētu ikviena ārvalstu vizīte kā iespēja veidot personiskos kontaktus. Arī uz Pasaules ekonomikas forumu Davosā A. Bērziņš nav uzaicināts, ko gan viņš, nemeklējot īpašus attaisnojumus, atklāti skaidro ar neilgo prezidentūru.
Valsts prezidenta amatā A. Bērziņš stājās jūlija sākumā un tajā vēl nav pavadījis pat pusgadu. Vēlēšanu dienā bija iespaids, ka iecerēts kāds plāns B, kurā A. Bērziņa ievēlēšana nemaz nebija paredzēta, un daudziem tā bija negaidīta. Jaunajam prezidentam bija jāsāk ar uzdevumu, kāds nav bijis nevienam citam, - pēc referenduma par Saeimas atlaišanu bija jāsauc Saeimas sēdes un jānosaka to darba kārtība. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība) uzskata, ka šo pienākumu A. Bērziņš veicis atbildīgi, «šeit viņa miers un lēnprātība nospēlēja savu pozitīvo lomu», neļaujot Saeimas tribīni priekšvēlēšanu laikā izmantot diskusijām par jūtīgiem jautājumiem. Bijušais Saeimas deputāts J. Lagzdiņš pamanījis, ka A. Bērziņš diezgan bieži nostājas pret valdošo koalīciju, komentējot dažādus politiskos notikumus, bet Latvijā ir viegli iegūt sabiedrības simpātijas, kritizējot varu, atzīst J. Lagzdiņš. Latvijas faktu (LF) veiktā aptauja parāda, ka ar katru mēnesi Valsts prezidenta reitings nedaudz palielinās - pozitīvi vai drīzāk pozitīvi A. Bērziņu vērtē vairāk nekā puse aptaujāto. LF direktors Aigars Freimanis to skaidro ar A. Bērziņa «spēju trāpīt» - vienkāršību, atklātību, centieniem stāvēt pāri partijām - un to, ka «viņam nav pārsmalcināta komunikācija».
Citāds prezidents
Ir iespaids, ka A. Bērziņš cenšas saglabāt patstāvību un palikt tāds, kāds bija līdz ievēlēšanai amatā. Viņš neatsakās no agrākajiem paradumiem un izteikšanās manieres nedaudz neveiklā, bet tiešā valodā. Intervijās, no kurām neizvairās, prezidents neizmeklē pareizos vārdus, bet lieto arī tādus apzīmējumus kā «dullības» vai «muļķības». A. Bērziņš var būt skarbs, bet - nepaceļot balsi. Viņa intervijās teiktais atšķiras no daudz labāk sagatavotajām runām, kas nav garas un - ne pārāk bieži. Ir pamats ticēt, ka runas gatavo cilvēks, kas ar A. Bērziņu ikdienā strādā kopā. Ļoti iespējams, tā ir preses sekretāre Līga Krapāne. Citādi bija ar A. Bērziņa uzrunu ANO Ģenerālajā asamblejā Ņujorkā septembrī, kas neesot bijusi veiksmīga, kā liecināja skopās mediju ziņas. Tam gan bijuši arī tādi iemesli kā uztraukumā aizmirstās brilles un vājais apgaismojums tribīnē.
A. Bērziņam ir labs dzīvoklis Vecrīgā un lauku mājas Vidzemē, kurās viņš pavada nedēļas nogales, nododoties zemes un meža darbiem. Ar šīm dzīvesvietām ir gana, tāpēc A. Bērziņš atteicās pārcelties uz prezidenta Jūrmalas rezidenci. Tagad viņš uz darbu no rīta var aiziet kājām. Arī pārvietošanās ar sirēnām valsts augstākajai amatpersonai šķita lieka greznība, bet nedēļas nogalē no smalkā auto viņš pārsēžas uz lauku videi piemērotāku braucamo. Nevienam nav izdevies viņu atrunāt no atsaukšanās uz telefonu zvaniem - kad vien var, prezidents atbild zvanītajiem. Ja kāds A. Bērziņam iesaka izmantot statusam atbilstošās priekšrocības, viņš var arī pateikt: «Kam tā māžošanās ir vajadzīga.» Prezidents atteicies no algas, kas katru mēnesi tiek pārskaitīta kādai skolai. To var uztvert arī kā šī darba vērtības noniecināšanu. Taču nauda jau tiek pārskaitīta uz viņa kontu, bet pēc tam viņš ar to var rīkoties, kā vēlas, skaidro viņa pārstāvji.
Tas, ka A. Bērziņam izdevies izvairīties no pamanāmiem misēkļiem, iespējams, ir arī viņa komandas nopelns, par kuru Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Gundars Daudze teica, ka tajā valda savstarpējā uzticība. Zinātāji arī bijušā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša un viņa kādreizējā politiskā oponenta G. Daudzes attiecības raksturoja kā labas, abus vienojot līdzīgā humora izjūta.
Prezidentam tuvu stāvošie cilvēki uzskata, ka A. Bērziņā sadzīvojot praktiska pieeja ar emocionalitāti, kas parādās sarunās ar vienkāršiem ļaudīm un skolu apmeklējuma laikā. To varot skaidrot gan ar paša bērnības izraisītajām asociācijām, gan ar to, ka viņa jaunākais dēls vēl iet bērnudārzā, uz kuru dzīvesbiedres prombūtnes laikā pēc dēla A. Bērziņš devās pats. Pa šo laiku ir noticis vēl kas - ir iznākusi Lato Lapsas vadībā izdotā grāmata Latvietis parastais, kuras mērķis ir dot ieskatu bijušā baņķiera A. Bērziņa dzīves gājumā un darbībā, kas ir visai pretrunīgi vērtēta. Nesen Latvijas Televīzijas raidījumā 100. pants A. Bērziņš sacīja, ka viņš to nav lasījis, jo viņam neesot laika lasīt grāmatas par sevi.