Ilgtermiņa process
Indriķis Dienai stāsta, ka pirms krīzes piecus gadus veicis iemaksas šādā fondā, taču konstatējis, ka ir «mīnusos», un maksājumus pārtraucis. Savukārt Andra bažījas, ka «atkal uznāks kāda krīze, un visi uzkrājumi būs vējā. Tādēļ naudu glabāšu zeķē vai, visticamāk, ieguldīšu savos bērnos, kas būs mana pensija».
Swedbank Investīciju produktu daļas vadītājs Reinis Jansons Dienai skaidro, ka investīcijas pensiju fondos visefektīvākās ir tad, ja tās veic ilgtermiņā - 20 līdz 30 gadu. Garajā laika periodā ekonomikas cikli līdzsvarojas un krīzes mijas ar augšupeju, līdz ar to uzkrājumi beigās nav ar mīnus zīmi. «Indriķa gadījumā piecu gadu cikls sakrita ar finanšu krīzi, tādēļ viņš bija īstermiņā zaudētājs. Taču, ja viņš nebūtu pārstājis veikt iemaksas, būtu vinnētājs, jo pēc krīzes tirgi atguvās un viņš noteikti būtu plusos,» pārliecināts R. Jansons.
Arī pensiju eksperts Edgars Voļskis Dienai piekrīt, ka šie ieguldījumi ir ilgtermiņa process un «raut ārā» naudu pēc pirmajiem zaudējumiem ir muļķīgi, jo ilgtermiņā būs ieguvumi. Jautāts, kas notiek, ja krīze uznāk, kad iemaksu veicējam jādodas pensijā, R. Jansons norāda: pareizi ieguldot, cilvēks var nebūt zaudētājs. «Bankas piedāvā aktīvos un sabalansētos pensiju plānus. Aktīvajos ir augstāks ienesīgums un lielāks risks - līdz pat 80% līdzekļu tiek ieguldīti uzņēmumu akcijās, kas ir svārstīgas. Tādēļ mans padoms: ja ir atlikuši tikai 15 gadi līdz pensijai, naudu uzkrāt tikai konservatīvajos plānos, kur dominē ieguldījumi valsts vērtspapīros, kas ir daudz noturīgāki pret krīzēm. Līdz ar to ieguldītāji var justies droši par saviem uzkrājumiem.»
Pietiek ar 10 latiem
Bankas pārstāvis arī bilst, ka līdz 45 gadiem droši visus uzkrājumus var turēt aktīvajos fondos. Savukārt, ja līdz pensijai atlikuši tikai pieci gadi, R. Jansons iesaka izvēlēties depozītu, nevis pensiju fondu. Pārējiem pensiju fondi tiek rekomendēti, jo to ienesīgums ir daudz augstāks par depozītu likmēm, kas iet roku rokā ar inflāciju. Turklāt pensiju fondu līdzekļi ir nodalīti un nezūd arī bankas bankrota gadījumā. Kā apgalvo R. Jansons, arī, piemēram, bankrotējušajā Krājbankā ieguldītā pensiju nauda nekur nav pazudusi.
E. Voļskis norāda, ka arī 10 latu iemaksa privāto pensiju fondā mazas algas saņēmējam var būt nozīmīgs atspaids pensijas vecumā, īpaši attiecībā pret valsts pensiju. Ja cilvēks sāk krāt 25 gados, tam mēnesī novirzot 10 latu un izņemot uzkrājumu 65 gados, uzkrātā summa ir 11 000 latu. Turklāt ik gadu no iemaksātās summas ir iespējams saņemt atpakaļ 24%.
Ja cilvēks pensijā vēlas saņemt tikpat, cik ir alga uz rokas (70% no bruto algas), un valsts garantētā pensija ir ap 50%, tad privātajam uzkrājumam vajadzētu būt 20% no bruto ienākumiem. Ja cilvēks saņem, piemēram, 500 latu «uz rokas», tad 20% būtu 100 lati mēnesī. Ja vidējais pieņemtais pensijas ilgums ir 18 gadi, kopā jāuzkrāj 21 600 latu. Jo ilgāks laiks līdz pensijai, jo mazāka summa mēnesī uzkrājumam jānovirza. Protams, var arī neizvirzīt mērķi veidot tik lielu uzkrājumu, tie var būt arī 5% vai 10% no bruto algas.
Darba devēji kūtri
E. Voļskis kā lielāko privāto pensiju fondu darbības trūkumu min nelielo darba devēju iesaisti. «Privātā kārtā daudzi cilvēki vēl ilgi nevarēs atļauties uzkrāt. Tieši tādēļ tik svarīga ir darba devēju iesaiste. Ja to nevar viens mazs uzņēmums, tad taču, kā to rāda Eiropas valstu pieredze, var darīt nozares līmenī.» Zemo darba devēju iesaisti eksperts skaidro gan ar motivācijas trūkumu no valsts puses un zemajām finanšu zināšanām, gan attieksmi.
Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone zemo iesaisti skaidro arī ar tradīcijām, jo ir pierasts, ka pensijas nodrošina ar valsts veidotiem instrumentiem. «Ekonomikas kopējā efektivitāte šobrīd nav tik augsta, lai nodrošinātu iespējas pietiekami lielus līdzekļus atvēlēt ne tikai algām un darba nodokļiem, bet arī papildu sociālajām garantijām. Līdzekļi prioritāri tiek virzīti uz algām,» norāda L. Menģelsone.