Viena no šīsnedēļas The Economist publikācijām veltīta varas maiņai Kanādas lielākajā pilsētā Toronto. Proti, pilsētas mērs ar tiesas lēmumu atstādināts no amata, jo pieļāvis vairākus pārkāpumus savā darbībā. Piemēram, stūrējot auto, vienlaicīgi runājis pa mobilo telefonu. Pieļauju, ka šī ziņa izraisa sāju smaidu - ja salīdzina ar mūsu amatpersonu izdarībām... No otras puses, dažādas profesionālās grupas regulāri un visai skaļi pieprasa savas nozares ministra demisiju, tātad it kā nevar teikt, ka mūsu cilvēki būtu miegaināki. Bet - pabeidzot šo «vienādojumu» - gana augstā aktivitāte nerezultējas ar sekām amatpersonai.
Protams, var piekrist uzstādījumam, ka - ņemot vērā ekonomisko situāciju + reformu nepieciešamību - neapmierinātība nozarēs ir un tuvākajos gados būs konstants lielums, attiecīgi, ja ik pēc demisijas pieprasījuma ministrs atkāpsies no amata, ministriju interneta mājaslapu uzturētāji nespēs vien mainīt priekšniecības portrejas un dzīves gājuma aprakstus. No otras puses, ja neapmierinātie nozarē pierod, ka ministrs ir nomaināms tikai pēc kārtējām parlamenta vēlēšanām, rūgtums akumulējas un nozare visā posmā starp vēlēšanām sāk instinktīvi noraidīt jebkuru amatpersonas rīcību un ierosinājumus, pat ja tie ir konstruktīvi. Veidojas situācija, kas līdzīga vēsturiskajai anekdotei par paviršo carienes rīkojumu bez punktuācijas: «apžēlot nedrīkt pakārt».
Kādi ir iespējamie risinājumi? Ciniskākais un pasaulē tradicionāli lietotais - padarīt par grēkāzi kādu zemāku amatpersonu. Latvijā šī metode īsti nedarbojas, jo ministrijas darbs tiek asociēts ar ministra personību, tādēļ neapmierinātie prasa vienīgi ministra «asinis» (šī metode gan samērā nesen izdevās kultūras ministrei). Dažkārt izmantotais paņēmiens, atvainošanās (Sprūdžs, Viņķele), spriedzes mazināšanai noder ne vienmēr - kaut vai tāpēc, ka auditorija ne visai tic atvainošanās patiesumam, turklāt ar atvainošanos visbiežāk vienkārši tiek iegūts laiks, «lai nomierinās», bet amatpersona no savām iecerēm neatsakās. Vēl viena metode ir «labākā aizsardzība - uzbrukums», t. i., izmantojot dažādus sabiedrisko attiecību paņēmienus, mēģināt graut oponentu reputāciju publiskajā telpā. Metode tiek lietota, tomēr tā dod īslaicīgu rezultātu ministram, ja konflikts ir tik dziļš, ka nav saistīts ar personālijām oponentu nometnē.
Tātad strupceļš - protestētāji vingrinās, nekas nemainās? Nē, jo nozares, manuprāt, neizmanto vienu, ļoti konkrētu iespēju. Kad pirms vēlēšanām nozare x ir publiski aicinājusi: par šo partiju lūdzam nebalsot, jo viņi ir miglumērkaķi? Tas būtu visnotaļ spēcīgi, tomēr kaut kā neatceros šādus soļus. Jo, redz', saskaitāmo Latvijas politikā ir tik maz, ka nozares NVO domā: un ja nu mums ar šo partiju tik un tā būs jāmēģina sastrādāties pēc vēlēšanām? Ai, labāk neriskēt. Labāk prasīsim konkrētā ministra demisiju. Tā nenotiek, un ejam pa apli. Respektīvi, ja nozares vēlas palielināt savu ietekmi uz politiku, priekšvēlēšanu posmā ne tikai apcerīgi jāvērtē partiju programmās teiktais, bet pašām aktīvāk jāiespaido vēlētājs ar savu skaidri nolasāmu vērtējumu ministru deleģējušajai partijai.