Cīņa par vietu slavenajā orķestrī bija sīva?
Pretendenti sūta CV orķestra menedžmentam, un tos, kuri orķestri interesē, uzaicina uz konkursu. Tajā visiem jāspēlē vienādi skaņdarbi, un orķestris (nevis koncertmeistari vai galvenais diriģents) izvēlas nākamo kolēģi. Tā tur bijis jau vairāk nekā 100 gadu. Atbraucu tikai ceturtajā reizē, jo konkursa dienās man vienmēr bija kāds koncerts citur. Galvenais konkurss notika Berlīnes filharmonijas zālē. Biju tur jau divreiz spēlējis - ar Nordic Symphony un Bergenas simfonisko orķestri.
Spēlēji «anonīmi» aiz aizkara, kā šādos konkursos pieņemts?
Nekādu aizkaru. Tur vēlas dziļāk iepazīt potenciālo kolēģi, vērojot arī viņa izturēšanos uz skatuves. Tā par mūziķi daudz pastāsta: vai nu viņš uzrunā, vai ne. Tas atkarīgs no pievilcības, no skatuviskā šarma, kā tu sevi pasniedz.
Speciāli pie tā piestrādā?
Vienkārši eju un daru to, kas man patīk. Laiku ziedoju, lai iestudētu skaņdarbus, nevis domātu, ar kādu žestu atmetīšu matu cirtas, kuru man nav.
Un kā ar kontrabasa solo apliecināšanas misiju?
Šobrīd daudz laika paņem individuālā gatavošanās orķestra repertuāram, bet es cenšos joprojām progresēt kā solists un ceru, ka tas arī izdodas. Janvārī LNSO koncertā Rīgā kopā ar vijolnieci Vinetu Sareiku spēlēšu Botezīni dubultkoncertu. Nākamvasar ar pianisti Agnesi Egliņu koncertēsim Šlēsvigas-Holšteinas festivālā Vācijā
Noder pieredze Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī (LNSO)?
Palīdz visa līdzšinējā pieredze. E. Dārziņa Mūzikas vidusskolas orķestrī un LNSO laikā, kad pasaulslavenais diriģents Andris Nelsons vēl bija Normunda Vaiča asistentdiriģents. Vairākus gadus spēlēju arī diriģenta Viestura Gaiļa noorganizētajā Jaunajā Rīgas kamerorķestrī. Tā visa ir mana orķestra mūziķa bāze. Vienu gadu (2010./2011. g. sezonā) nostrādāju arī Bergenas simfoniskajā orķestrī kā koncertmeistara vietnieks. Nav tā, ka vispirms domāju, kāds esmu solists.
Tad vispirms tomēr - orķestris?
Man jau sen bija skaidrs, ka nepelnīšu iztiku tikai solo, jo ar kontrabasu tas ir diezgan sarežģīti.
Kādus Berlīnes filharmoniķus ieraudzīji «no iekšpuses»?
Cilvēki ir ļoti atvērti un draudzīgi. Tā bija jau pašā sākumā, un nekas nav mainījies. Visi ir lieliski mūziķi, un nevienam nav īpašu rūpju nomāktas sejas.
Tāpēc ka mūziķiem Vācijā ir vieglāka, pārtikušāka dzīve?
Materiālais nodrošinājums dara savu, bet viss atkarīgs no cilvēka. Arī Latvijā ir ar dzīvi apmierināti cilvēki un ir tādi, kuriem ir daudz naudas un kuri vienmēr ir neapmierināti, kurn un vaid. Visu nenosaka tikai nauda. Filharmoniķos visi ir augsta līmeņa mūziķi un nevienam neskauž, ja tu sēdi vienu pulti priekšā.
Bet skarbā konkurences elpa pakausī?!
Nav profesionālās skaudības, un kolēģu savstarpējās attiecības ir ļoti foršas. Man tas bija milzīgs pārsteigums, jo bija dzirdēti stāsti, ka attiecības ir šausmīgi saspīlētas un mūziķi - augstprātīgi. Nekā tamlīdzīga.
Un tomēr - neticu, ka nav iekšējās spriedzes.
Ja redzi, ka cits var to, ko tu nevari, ir dzinulis spēt vairāk. Tas ir liels visa orķestra dzinējspēks. Rezultātā viss orķestris ir izcils.
Esi jau pieradis, integrējies?
Sāku pagājušā gada augusta beigās, un pēc pirmā darba gada šovasar man jau bija pirmais atvaļinājums. To pavadīju ar visu ģimeni Latvijā, bet ļoti klusiņām. Man jau pavasarī zvanīja no Latvijas Televīzijas, taču līdz pārbaudes laika beigām negribu izlielīties, ka esmu baigi krutais filharmoniķis. Pēc gada man var arī pateikt paldies, paskaidrojot, ka neizturēju divu gadu pārbaudes laiku. Man ir tieši tādi paši nosacījumi kā pārējiem, tomēr juridiski vēl esmu pusfilharmoniķis. Pēc gada varēšu pateikt, vai esmu īsts filharmoniķis.
Kādā valodā kontaktējaties?
Pārsvarā vāciski. Galvenais diriģents brits Sers Saimonts Retls arī runā vāciski. Es arī. Gads taču ir pietiekami, lai iemācītos valodu. Palīdzēja mana sieva Ilze, kura studējusi gan Hamburgā, gan Vīnē un Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra darbu rakstīja vāciski. Viņa Berlīnē jūtas kā mājās.
Četrus gadus studēdams Brno, apguvi arī čehu valodu?
Jā, un labāk nekā vāciski.
Ko nozīmē pārbaudes laiks Berlīnes filharmoniķos?
Tu sēdi gan pie pirmās pults, gan pēdējās. Jaunos bieži sēdina blakus koncertmeistaram, turklāt ik programmā visi sēž citādi.
Kur īsti ir Berlīnes filharmoniķu sāls?
Īpašajā skaņā, kurā ikviens mūziķis ieliek maksimumu. Skaņa ir arī galvenais kritērijs, pēc kā konkursā izvēlas mūziķi.
Jūsu pirmā vijole Gajs Braunšteins, viesojoties Rīgā, teica, ka LNSO ir viens no labākajiem orķestriem, ar kuriem viņš sadarbojies. Tikai pieklājība?
LNSO pēdējos gados ir ārkārtīgi progresējis. Man pašam bija patīkams pārsteigums par tā kvalitāti un skanējumu, klausoties koncertu Minhenē, kurā dziedāja Elīna Garanča un diriģēja Karels Marks Šišons. Koncertam bija milzīgi panākumi, lai gan tas notika Gasteig zālē, kur ir briesmīga akustika. Mums ir daudz talantīgu mūziķu, bet ja viņi turpinās saņemt neatbilstoši zemu atalgojumu, var gadīties, ka drīz viņi vairs patriotisma vārdā nebūs gatavi ziedot te savu talantu. Ir visas iespējas dabūt darbu citur orķestrī, kurš varbūt nav tik labs, bet maksā vairāk. Milzīgais algu samazinājums, kas Latvijas mūziķus skāra krīzes laikā, tāds palicis joprojām. Laiki, kad cilvēki teica: kā mums maksā, tā arī spēlēsim, ir garām, taču Latvijā diemžēl nav iespējams izdzīvot no mūziķa algas.
Berlīnē var?
Var, lai gan nav aizliegts strādāt vairāk. Vienīgi atvaļinājuma laikā ir jāprasa atļauja, jo ir noteikums, ka tad ir jāatpūšas. Tikai ekskluzīvi šim orķestrim Vācijā pienākas 45 dienu atvaļinājums, turklāt visjaukākajā vasaras laikā. Bet, ja kādam gribas uzspēlēt kamermūziku vai doties uz meistarklasēm, - lūdzu!
Tik smalkiem mūziķiem jāsaudzē rokas?
Ir pašam savs piesardzības līmenis, taču līgums neko neaizliedz darīt. Neviens neies trenēties kikboksā, taču Berlīnes filharmoniķiem ir sava futbola komanda. Sacenšamies ar citu orķestru komandām Zalcburgā, Lucernā un Londonā, kur šovasar augustā mums bija spēle ar BBC orķestra komandu. Tā bija draudzības spēle: pat aizdevām savējos, lai viņi varētu nokomplektēt komandu. Berlīnē ir daudz atvērto sporta laukumu, nekas nav jāīrē. Sezonas beigās šovasar uzvarējām Berlīnes orķestru turnīrā astoņu komandu konkurencē. Tādi tur notiek jau divpadsmit gadu un bauda arī preses uzmanību: ir interesanti parādīt, kā kāds koncertmeistars dzenā bumbu! Kolēģi daudz sporto: spēlē futbolu, basketbolu, skrien, kāpj kalnos. Mans mīļākais sporta veids ir basketbols, un, to spēlējot kopš bērnības, es zinu, kur varu pirkstus bāzt un kur nevaru. Risks ir zems, jo spēlēju tikai savam priekam. Mūziķu darbā visu laiku jāsēž vienā pozā. Ja neko fiziski nedari, pēc 40 gadu vecuma sākas problēmas ar muguru. Vismaz puse no filharmoniķiem brauc uz darbu ar velosipēdu. Arī es - divreiz dienā turp un atpakaļ. Ar draugiem nodibinājām Berlīnes latviešu futbola komandu. Tas nebija vienkārši, jo bija jānodibina biedrība. Tikuši galā ar papīriem, nu sāksim reizi nedēļā spēlēt amatieru līgā.
Filharmoniķos pastāv īpašas tradīcijas, rituāli?
Pēc koncertiem vairākums mūziķu nevis steidzas mājās, bet paliek filharmonijas kafejnīcā vai vestibilā saviesīgā gaisotnē pārrunāt koncertu un iedzert vīnu. Atnāk arī draugi un sponsori. Koncertos kontrabasisti jau sēž uz skatuves, pirms nāk viss pārējais orķestris. Uzskaņojamies jau 15 minūtes iepriekš. Berlīnes filharmoniķi katru gadu trīs nedēļas spēlē Lieldienu festivālā, kuru kādreizējais orķestra galvenais diriģents Herberts fon Karajans nodibināja 1967. gadā. Es tur biju pirmo un pēdējo reizi, jo pēc 45 gadiem filharmoniķi vairs uz šo festivālu nebrauks. Žēl, jo visi mūziķi turp devās ar ģimenēm. Turpmāk tur spēlēs Drēzdenes štādskapella, savukārt Berlīnes filharmoniķi dosies uz Bādenbādeni.
Lolo vēlmi kādreiz būt tā kontrabasu līderis?
Lolot jau var, bet šobrīd abi koncertmeistari ir ļoti jauni.
Varbūt citā izcilā orķestrī?
Nē, jo mani neinteresē cits orķestris. Piemēram, Vīnes filharmoniķi pārsvarā spēlē operu, bet man patīk simfoniskā mūzika.
Vai patīk Berlīne?
Ļoti patīk. Berlīne ir ļoti multikulturāla pilsēta, kā valsts valstī. Var izvēlēties vidi un ko vari darīt. Pilsēta piedāvā tik daudz, ka visu nevar ņemt pretī.
Ko no tā izvēlies?
Pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Daudz jāvingrinās solo spēlei. Daudz laika pavadām ar draugiem. Ceļojam, kad ir iespēja.
Var teikt, ka orķestris ir sabiedrības modelis?
Orķestrī strādā mūziķi no dažādām zemēm, sākot no Izraēlas un beidzot ar Brazīliju, Japānu, Venecuēlu. Bet iekšējās attiecības orķestrī neatspoguļo mūsdienu Vācijas sabiedrību. Ideālas sabiedrības modelis - jā! Neesmu redzējis, ka kāds mēģinājumos lasītu avīzi vai pauzēs dzertu šņabīti, kā dzird par citiem Vācijas orķestriem. Esmu dzirdējis, ka Berlīnes operteātros mūziķi izrāžu laikā lieto grādīgos un aizmanās iedzert brīžos, kad pašam nav jāspēlē. Simfoniskajā koncertā tas nav iespējams, jo uz skatuves var visu redzēt.
Gadījies muzicēt latviešu slavenā maestro Marisa Jansona vadībā?
Vienreiz Rīgā un pērn Berlīnē. Tas ir apbrīnojami, kā viņš strādā. Viņš tāds ir viens, neatkārtojams. Vienreizējs mūziķis un cilvēks, inteliģences paraugs. Kad viņš mēģinājumā runā, valda absolūts klusums.
Tev ir pašam savs kontrabass?
Ir, bet pašlaik spēlēju ar orķestra instrumentu, jo Berlīnes filharmoniķos ir tradīcija spēlēt personiskos piecstīgu kontrabasus, bet manam ir četras stīgas. Solo programmām man ir gandrīz 70 gadu vecs, ļoti labs franču manufaktūras instruments. Ļoti labs. Pie tā tiku nesen, 2009. gadā. Vispirms aizņēmos no viena meistara Ungārijā un nopirku pēc uzvaras ARD konkursā Minhenē. Tas nebija vienkārši. Es to paveicu vairākos maksājumos, bet esmu ļoti apmierināts. Protams, tas nav tāds ekstra klases instruments kā Stradivāri vijoles. Taču vēsturisko meistaru instrumentus vairs nav iespējams nopirkt: vijoles jau maksā vairākus miljonus, kontrabasi - līdz piecsimt tūkstošiem. Par laimi, man nav tik slavena meistara brends. Vajadzētu ļoti lielu naudu, lai nopirktu labāku. Ja izturēšu pārbaudes laiku, mana prioritāte būs instrumenta iegāde.
Darba virpa jāpērk pašam?!
Jā, bet tā ir labāka investīcija, nekā dārga mašīna vai nekustamais īpašums, jo mūzikas instrumenta vērtība gadu gaitā aug daudz straujāk. Brīdī, kad ej pensijā, tam ir daudz lielāka vērtība un pārdodot iegūsi vairāk nekā par tajā pašā laikā iegādāto dzīvokli. Iegādājoties labu instrumentu, tu it kā noguldi bankā ar lieliem procentiem.
Bet ja nu laikazobs…?
Berlīnes filharmonijā ir speciāla telpa instrumentu glabāšanai ar pareizo gaisa mitrumu, temperatūru. Mans tēvs strādā Operā, un tur ir tāds sausums, ka orķestra instrumentu fonds strauji iet bojā.
Savās pēdās virzīja tēvs kontrabasists Einārs Upatnieks?
Nevienam no mums, sešiem bērniem, nespieda kļūt par mūziķi. Sāku spēlēt tikai 14 gadu vecumā, un tas bija spontāns lēmums. Pēc tam viss virzījās nosvērti, bez steigas. Nevis kā bērnu iesloga uz astoņām stundām un liek spēlēt vijoli. Lielākie rezultāti ir, ja bērns pats vēlas. Bet ir skaidrs, ka jebkurš mūzikas instruments attīsta intelektuālo bāzi. Tāpēc Vācijā vairākums bērnu spēlē kādu mūzikas instrumentu. Skaidrs, ka arī mana meita Evelīna spēlēs. Vai tas būs nopietni, vēlāk izlems pati.
Uzskata, ka par kontrabasistiem kļūst… izbrāķētie čellisti?
Esmu no sākta gala kontrabasists un nekad neesmu gribējis būt čellists. Viņus var apskaust plašā repertuāra, bet ne skanējuma dēļ. Mani vienmēr ir fascinējušas zemās skaņas, un man bija izaicinājums - cik daudz no šī instrumenta var dabūt ārā?
Kādi esam iepretim redzētajam Norvēģijā, Čehijā, Vācijā?
Grūti salīdzināt, jo katrā valstī man bija citas prioritātes. Latvijā jau spēlēju LNSO un biju kontrabasu koncertmeistars. Brno atkal biju students un visu uzmanību veltīju, lai pēc iespējas vairāk vingrinātos un gatavotos konkursiem. Bergenā uz darbu gāju gumijniekos, tur bija ziemeļnieciskais miers, katrs noslēdzies sevī. Bet man tas patīk, jo arī Latvijā cilvēki lieki nebāžas viens otram virsū. Čehijā bija bezrūpīga dzīve, jo bija jārūpējas tikai par sevi. Vācijā man jārūpējas par ģimeni, par 11 mēnešu veco meitiņu.
Ko mums derētu mācīties no vāciešiem?
Viss ir ļoti sakārtots. Viss, kas saistās ar darbu, dokumentiem, apdrošināšanu, valsts un pilsētas pārvaldību, ir skaidrs, un tu vari ideāli saplānot dzīvi. Badā arī Latvijā mēs nebūtu, bet drošība un sociālās garantijas ir daudz lielākas. Kolēģi Berlīnē maz runā par politiku un nebaiļojas par Eiropas nākotni. Bet, šķiet, Latvijā beidzot ir valdība, kas domā vairāk nekā tikai par savu labsajūtu, tikai visu, kas iepriekš slikts sadarīts, nevar izstrēbt pāris gados. Treknajos gados vajadzēja nevis mākslīgi radīt ilūzijas un mudināt sagrābties kredītus, bet veidot ietaupījumus, ieguldīt lauksaimniecībā un ražošanā.