» Istabā uz galda guļ vēl viena dziednieces palīdze - Mīce. Kad Edīte strādā, kaķene vienmēr ir kaut kur blakus starp izliktajiem kristāliem, pusdārgakmeņiem un degošajām svecēm. Materiālajā pasaulē Edīte Igaune ir ekonomikas zinātņu doktore, Ekonomikas un kultūras augstskolas asociētā profesore, viņa māca studentiem «sausus» priekšmetus - reģionālo ekonomiku, finanšu grāmatvedību, revīziju un kontroli, bet brīvajā laikā dziedina cilvēkus.
Spēcīga aizsardzība
Kad uz interviju pie Edītes ierodos pāris dienu iepriekš, aizrunājamies. Aiz loga nemanāmi satumst rudens vakars. Edīte iziet saukt mājās pērļu vistiņas, bet dārzā valda klusums. Pāris metru aiz žoga gar māju iet ceļš, vārtos ievēroju nelielu spraugu un uztraucos, saku - iesim meklēsim putnus ar lukturīšiem! Edīte ir mierīga: «Dzīvajām radībām tikšķ bioloģiskais pulkstenis. Parasti vistiņas ap trijiem piesakās man zem loga. Es neatnācu, viņas aizgāja. Putni nepazudīs. Rīt no rīta būs klāt uz brokastīm.» Taču ārā bieza migla - ja nu mašīnas sabrauc? Edīte pasmaida: «Vienmēr jācenšas negatīvo informāciju uztvert pēc iespējas vieglāk. Man nekad neviens putns vai dzīvnieks nav sabraukts. Es šajā situācijā putnu labā neko nevaru izdarīt. Tāpēc pareizi ir nevis baiļoties, bet domāt labas domas. Man sirds ir mierīga, tātad viss ir kārtībā.» (Nākamajā rītā, kad zvanīju Edītei, viņa teica, ka pērļu vistiņas jau ir kūtiņā.)
Edītes māja Līgas Stopiņu novadā atrodas pie paša meža, sāņus no citu dzīvojamo māju pudura. Profesore Līgās dzīvo jau divdesmit septiņus gadus: «Asfaltu ceļam uzlika tikai pagājušajā gadā, pirms tam bija zemes ceļš. Kad lija lietus, tad vienmēr uz ceļa bija dziļas peļķes. Mums vēl nebija sētas, un manas zosis pērās peļķēs, bet žiguļi mierīgi stāvēja rindā un gaidīja, kad viņas izvannosies.» Edītes aura, pašai to vēl nezinot, sargāja putnus. Kopš profesore nodarbojas ar dziedināšanu, pagalmā nav redzēti ne vistu vanagi, ne lapsas: «Uzliku putniem aizsardzību, tāpēc par viņiem neuztraucos.»
Hierarhija un mīlestība
Edīte vēro savu spārnoto saimi: «Man nekad nav bijušas pērļu vistiņas, tikai zosis, pīles un tītari. Šogad augustā kāds pateicīgs cilvēks man piedāvāja pērlenītes cālēnu vecumā. Pāris reižu viņam atteicu, bet tad intuitīvi jutu, ka vistiņām te jābūt. Viņas bija dzīvojušas būros, bet te apkārt plašums, brīvība! Pirmajā dienā divas vistiņas uz jumta uzlidoja! Ko nu? Beigās visu sarunājām, un viņas vairs uz jumta nelido. Spārnotajiem ir sava hierarhija - jo lielāks putns, jo tam lielāka teikšana. Domāju - kā mazās sadzīvos ar lielajiem putniem? Taču pērļu vistiņas ir ļoti gudras - nemanāmi izložņā pa apakšu, ātri piepilda guznas. Kamēr zosis skatās, kur knābt, mazo vairs nav!» Pērlenītes esot bara putni - gadās, visas jau ārā pa vārtiņiem, bet viena aizkavējusies iekliedzas spalgā balsī. Pārējās tūlīt griežas atpakaļ - kas noticis! Zosis un pīles vairāk katra par sevi pa pagalmu šiverē.
Aizkustinošs ir stāsts par skaistā dzeltenmelnā pīļu papa mīlestību: «Viņam bija sieviņa - sīciņa, mīļa, klačīga, visus apgāja un vāca kopā. Viendien pīlīte pazuda, bet pīļu paps vēl mēnesi apkārt staigāja, sauca un meklēja mīļoto. Šopavasar nopirku vēl dažas pīles, tagad papiņš mierīgs.»
Vai dziednieks, kas tik daudz palīdz cilvēkiem, var arī suņus un kaķus dziedināt? Edīte pasmaida: «Dzīvnieki viegli padodas ārstēšanai, jo manu enerģiju viņi uztver kā mazi bērni - man ir slikti un es tev ļaujos. Man tikai vajag piesaisti - dzīvnieka vārds, šķirne, krāsas vai izskats jāzina. Nesen pa telefonu izdziedināju kaķi, kurš ilgi neēda, jo bija pārvests svešā vietā. Citā reizē atveda mazu kucīti, kājā tai ielikts implants, bet organisms to nepieņēma, brūce nedzija, suloja. Saārstēju. Arī kādai taksenītei palīdzēju, kurai mugurkaula skriemelis bija izkustējies. Veterinārārsts teicis - neko nevarot izdarīt, jāmidzina nost, bet sunīte ir dzīva un vesela. Taču sirdī esmu cilvēku dziedniece, nevis suņu daktere.»
Tagad daudzās mājās intuitīvi pieņem mājdzīvniekus - suni, kaķi, putnu vai zivtiņas. Edīte skaidro: «Dzīvnieki ir dabas daļa, viņi dziedē cilvēku vistiešākajā nozīmē. Ja cilvēkam un dzīvniekam ir kontakts, mīļdzīvnieks noņem saimniekam satraukumu, stresu, pārdzīvojumus un citādu negatīvo enerģiju un var gadīties - pēc gadiem pats saslimst. Varbūt tāpēc dzīvniekiem tagad konstatē tik daudz ļaundabīgo veidojumu. Dzīvnieki izjūt dabu - kaķis pirms aukstuma guļ, apsedzis degunu ar ķepiņu, kurmji dārzā neceļ augšā zemes cepures, putni laikus prasās kūtiņā. Daba visu pasaka priekšā, jāprot tikai to saprast.» Dziedniece pārliecināta, ka cilvēku veido mīlestība pret dabu. Tieši mūsu mīlestības bieži vien pietrūkst ne tikai dzīvniekiem, bet arī pašu bērniem, kuri, nesaņemot glāstus, uzmanību un sapratni, aug nežēlīgi, hiperaktīvi. Atstumtais un nemīlētais bērns, baiļu, šaubu un neticības mākts, savu nesavāktību pārliek uz vājāko dvēselīti, to mokot un terorizējot. «Ar bērniem tāpat kā ar dzīvniekiem ir jārunā, jārunā, jārunā. Viņi ir jāmīl tīri un patiesi.»