Kā fonu varēja piesaukt pašmāju Jāni Einfeldu vai meksikāņu Huano Rulfo. Bet ne poētikas, vien teksta telpas paplašināšanas ziņā, kas tika veikta ar lingvistisku asprātību. Šķiet, abu pretējo viedokļu paudējus vienoja tikai atziņa, ka šie stāsti ir gari un, iesākušies vienā vietā, spēj nosacīti beigties neparedzamās tālēs (to pašu var rakstīt arī par virkni Ingas Ābeles stāstu). Nosacīti, jo nekas jau nebeidzas ar punkta pielikšanu.
Teksts - androgīns brīnums
Tagad izdota Perveņeckas otrā prozas grāmata, traktāts par bezapziņas dzīlēm Gaetāno Krematoss. Atšķirībā no autores stāstiem, kuros temps bija straujš, šis neprognozējamais teksts, kurā teju viss no tradīcijas viedokļa nepareizi, ir nesteidzīgs un fotogrāfisks. Nav nedz redzamu kaislību, nedz traģēdiju, arī laimes, tāpat kā faunas un floras, maz. Nozīme vien tam, ka teksts notiek un veidojas izcili figurāla pasaule - māksla, kas ārēji izskatās pēc niekošanās, bet sasūkusi sevī daudz dzelžu, sviedru un visu to, ko tradicionāli pieņemts uzskatīt par literatūrai nevēlamu, kaut vai nemotivētas atkāpes no tiešā vēstījuma. Teksts ir tik viltīgs, ka tikai daļēji ļauj sev pietuvoties (tāpēc to nav iespējams definēt, kvalificēt, vērtēt, tas pat nav pabeidzams). Bet to var baudīt gan pa fragmentam, gan kopumā. Atsevišķs fragments ir saprotams, piemēram, «Lajs un Gaetāno stāv pie ābeles un ēd ābolus, - Gaetāno plūc no zara, Lajs lasa no zemes. Piecus apēdis, pārējos Lajs ielasa krekla priekšā, ienes mājās un saliek zem gultas. [..] No apakšējās pazares visi āboli, ko vien var aizsniegt, noēsti. Gaetāno iznes krēslu, uzkāpj, plūc pa ābolam, tik stāv un ēd, līdz pēdējais ābols ir baltais dzidrais - mēness (35. lpp)». Un teju katra aprakstītā darbība kļūst ietilpīgāka, kad to pārlasa vai lasa tekstu tālāk, un tas, kas pirmajā brīdī šķiet lieks, kļūst jēgpilns. Tā šie fragmenti, lielāki un mazāki, plūst un virknējas viens aiz otra un izspēlē to, ko nav iespējams ierakstīt tradicionālā apjomīgā vēstījumā, vien izlasīt (ja autori neuzskata par lasītāju). Prozaiskāk sakot, Perveņecka nemitīgi nogalina un atdzemdē savu lasītāju. Ja par maģiskā reālisma cilpu, kas savaņģoja miljonus, uzskata spēju emocionāli pavedināt (gluži kā meksikāņu seriāli!), tad Perveņeckas Gaetāno Krematoss pretēji Rulfo Pedro Paramo (latviski 2007. gadā) ir tehnisks un fiziski androgīns brīnums, kurā, tāpat kā maģiskā reālisma tradīcijā, mīts tiek sinhronizēts, un laiks plūst mūžīgi. «Atmatas revīzijas lietā visiem iedzīvotājiem konstatētas kopīgas vēsturiski demogrāfiskās iezīmes: ikviens atmatenis savīkšķīts no vietējo ceļmalu saslaukām. Neviens nezina ne savu tēvu, ne māti, nevienam te nav ne brāļa, ne māsas, ne otrās vai vēl tālākas pakāpes radinieka, ne bērnu. Atmatenis radies pa ceļam kādam ar kādu un tepat arī atstāts - viens citiem pa kājām, cits vairāk ceļmalā, vēl cits aizsviests nostāk (104. lpp).»
Kontrastainas gleznas
Kaut arī - no maģiskā reālisma, automātiskā raksta grāmatā tikpat daudz/maz, cik no absurda vai sirreālisma poētikas. Tomēr Pedro Paramo piesaucu ne tikai tāpēc, ka grāmata sava laika pareizības standartiem neatbilstoša, bet arī tāpēc, ka Perveņeckas teksta pasaule līdzinās dīvainam spoku miteklim, kurā jebkurš tēls spēj un drīkst identificēties un darīt, ko sagribas. Tāpēc teksts vairāk līdzinās daudzām ļoti kontrastainām gleznām, vietumis arī fotogrāfijām, kurās būtiska loma detaļām. Kontrastam izmantojama grupas Svešie dalībnieces izkliegtās pavedinošās, fundamentālās frāzes - «uzzīmē man savu pasauli» un «nevar jau visu izskaidrot». Pirmkārt, valoda kā tēlotājas mākslas instruments ota labi raksturo teksta poētiku. Otrkārt, teksts vēstī arī par irracionālo pasaules daļu, kura nespēj izskaidrot, bet tajā, iespējams, valda citi loģikas principi. Šī grāmata nekad netiks saprasta, tikai pārprasta. Kāpēc? Var piesaukt vēsturi - reiz cilvēki dzīvoja un zināja, ka zeme ir plakana. Tad uzzināja, ka apaļa un dzīvoja tāpat, tikai iemācījās izmantot jaunās zināšanas. Taču literatūrā šāda veida attīstība nav iespējama. Man pat šķiet, ka šajā grāmatā ir kas no neiespējamā, kam, gatavam esot, būtu jāizplēn gaisā. Tomēr tajā netrūkst paradoksu un mītiskas eksotikas, piemēram, Lajs, kāpjot no kalna, savāc Gaetāno un teju tiešā veidā ienabo viņā dzīvību, un tad viņi kopā vāc obsidiānu - vulkānisku stiklu (uzreiz prātā nāk Etiopija). Netrūkst arī atsauču uz mūsu sabiedrību - darbs, pārtika, ticība, maksājumi, priekšnieki un padotie, eitanāzija un mākslinieku jaunrades nami. «Mākslinieks ieiet sētiņā, uzliek brošu ar savu vārdu, kaklā uzmet konduktora somu ar tās siksnai piestiprinātu biļešu blociņu, no viena sakvojāža izkrāmē un izstāda savus mākslas darbus. Liela daļa no tiem ir ārprātīgi nelietderīgi izstrādājumi un nejēdzīgi ķiņķēziņi. [..] Tā ap katru mākslinieku sētiņā izveidojas interesentu grupa ar vīna glāzēm, uzkodu šķīvjiem un aizgrābtībā pavērtām mutēm. No otra sakvojāža mākslinieki ceļ ārā, dala un rāda savu māksliniecisko prasmju katalogus, albumus, mapes un īpašus portfolio ar savu darbu fotogrāfijām, kritiķu recenzijām, sertifikātiem, kas apliecina viņu dalību nozīmīgos simpozijos, -ennālēs, kā arī karalisko mākslas biedrību biedra apliecības, viņiem veltītas monogrāfijas un grāmatas, kurās viņi tikai pieminēti. Paralēli viņi referē par savas pavalsts kultūrpolitiku, dāļā vizītkartes, kartītes ar kāda sava darba fotogrāfiju vienā, īsu biogrāfisku aprakstu un iegūto apbalvojumu sarakstu otrā pusē, reklamē salonus, kuros ir izstādījušies. Pie katras niecīgākās lauskas un kroplākā sakušņa apmeklētāji ar mākslinieku izvērš zinātniski strukturētu diskusiju un diskursīvu polemiku (156./157. lpp.).» Raksta, attēlo, dzied, glezno jau mūslaikos par tām pašām būšanām, kā pirms mums. Tikai vienmēr tiek meklēta jauna valoda, kā citādi palūkoties uz mūžību, ikdienu, rutīnu, jēgu un atrast arvien ko universālu - tādu, kas spēj funkcionēt bez konteksta. Ja jautātu, par ko tad ir stāsts? Es teiktu - par dzīvi, attiecībām, radīšanu un mūžīgu ceļu. Lieliska grāmata, kas pavedina lasīt netradicionāli.