Šogad ramadāns iesākās 10. jūlijā. Katru gadu ramadāns norisinās atšķirīgās dienās un mēnešos atkarībā no mēness fāzēm. Aptuveni 30 dienu no saules lēkta līdz rietam (no aptuveni 4.00 rītā līdz 19.45 vakarā) cilvēki ievēro gavēni. Ir daži izņēmumi, piemēram, gavēni atļauts neievērot bērniem, slimiem cilvēkiem, grūtniecēm.
Ramadāna galvenā būtība ir pārdomāt Korānā rakstīto, kā arī izprast emocijas un sajūtas, kādas ikdienā izjūt sabiedrībā neprivileģētie, nabadzīgie slāņi. Ramadāns ir pārdomu, līdzcietības un labu darbu veikšanas laiks. Taču tajā pašā laikā ramadāna ievērošanai nevajadzētu traucēt ikdienas pienākumu veikšanu, un darba ritmam jābūt tādam pašam kā jebkurā citā dienā.
Jordānijā darba diena valsts iestādēm ramadāna laikā ar valdības lēmumu ir piecas stundas - no 9.00 līdz 15.00. Privātās institūcijas darba laiku nosaka pašas, taču parasti tas ir īsāks par astoņām stundām.
Pēc darba ir netipiski sastrēgumi, jo visi dodas mājup aptuveni vienā un tajā pašā laikā, lai pagulētu līdz saulrietam vai lai gatavotu tā dēvētās Iftara vakariņas jeb brokastis, pirmo ēdienreizi dienā. Parasti šīs vakariņas tiek rīkotas plašākā ģimenes lokā, un šai ēdienreizei tiek piešķirta liela ģimeniska nozīme. Iftara vakariņu ēdienkarte parasti sākas ar dateli un glāzi ūdens. Tam seko viegla zupa un ramadāna lūgšanas, kas ilgst apmēram 40 minūtes. Pēc lūgšanām maltīte tiek turpināta, ēdot gaļu, rīsus, augļus, saldumus, dzerot kafiju vai tēju maltītes nobeigumā. Pēc šīm brokastīm, ap desmitiem vakarā, cilvēki parasti dodas uz kafejnīcām vai pasākumiem, kas ilgst līdz vēlai naktij. Ap 3.30 rītā tiek ieturēta maltīte, ko dēvē par sahtūr. Ēdienkarti tajā veido dažādas tipiskās arābu uzkodas, kā arī ūdens. Līdz ar saules lēktu tiek atsākta gavēšana.
Arī es mēģināju ieturēt gavēni, taču vairāk par trim dienām pēc kārtas man tas neizdevās. Visgrūtāk ir nedzert ūdeni, jo sāka reibt galva un bija liela vēlme tikai gulēt un gulēt, jo būtībā bez ēšanas un dzeršanas jāpavada 16 stundas. Mani musulmaņu kolēģi gan apgalvoja, ka pirmā nedēļa ir visgrūtākā, vēlāk organisms pierod, taču vairāk mēģināt man diemžēl nebija pa spēkam.
Ramadāna laikā dienā cilvēku uz ielām gandrīz nemaz nav, bet vakaros gan parādās. Māju logos ir iekārti Ziemassvētku noskaņas izraisoši dekorējumi ar mēness un zvaigznes simboliku, alkohola veikali ir aizvērti, kā arī uz ielas publiski nedrīkst dzert, smēķēt vai ēst.
Mani pārsteidza lielais musulmaņu daudzums, kas ramadānu neievēro vai ievēro nepilnīgi vai neatbilstoši oriģinālai idejai, kā rakstīts Korānā. Tāpat mani pārsteidza liels daudzums kafejnīcu, kuras ieguvušas īpašas atļaujas un ir atvērtas dienas laikā, turklāt tajās piedāvā ne tikai ēdienu, bet arī alkoholu visas dienas garumā. Vienīgi šo kafejnīcu logi ir aizklāti ar tumšiem aizkariem, lai ārpasaulei nekas nebūtu redzams. Visas šīs kafejnīcas ir pārpildītas, bet ne tikai ar ārzemniekiem, lielākais vairums ir vietējie jordānieši.
Tāpat mani pārsteidza, ka daļa manu paziņu ramadānu neievēro vai arī, piemēram, paēd no rīta brokastis un tikai tad sāk gavēšanu. Tāpat ēšanas tradīcijas vakarā - reti kurš sāk lēnām, ar glāzi ūdens, mazu atpūtu un tad ķeršanos klāt galvenajai maltītei. Pārsvarā Iftāra maltīte ir viena liela pārēšanās.
Kopumā biju gaidījusi, ka nemusulmaņiem ramadāna laikā būs grūtāk, taču Jordānijas sabiedrība visumā ir ļoti iecietīga un rūpējas par visiem reliģiskajiem slāņiem, turklāt galu galā - biznesam tas nekait. Arī cilvēku dzīve rit ierasto gaitu, tikai šad tad, karstā dienas laikā nopērkot sulas paku, nevar aizmirsties un kāri dzert uz ielas.
Savā filozofijā ramadāns ir līdzīgs Adventes laikam un Ziemassvētkiem - tas ir attīrīšanās un labu darbu laiks ar mērķi censties kļūt labākiem. Vai cilvēki Latvijā Ziemassvētkos un Jordānijā ramadāna laikā šo mērķi sasniedz, tas paliek katra paša ziņā.