Spēle Malmes stadionā sākās mierīgā tempā, toties Latvijas futbolam neierasti patīkamā atmosfērā. Tūkstošiem skatītāju klātbūtnē skanēja bungas zombējošā ritmā, fani dziedāja un regulāri lika noprast tiesnešu brigādei, ko domā par viņu lēmumiem. Ik pa laikam tribīnēs ieskandējās arī nelielais Ventspils fanu pulciņš, kas Zviedrijā ieradās ar plakātiem krievu valodā. Viens bija kluba karogs, bet uz otra nez kāpēc «Rīga» bija rakstīta kirilicā.
Ventspils respektēja pretinieku, ko apliecina arī piesardzīgākais spēlētāju izvietojums 5-4-1. Centra aizsargu trio veidoja Oļegs Timofejevs, Kaspars Dubra un Vitālijs Barinovs, aizsardzības flangos spēlēja lietuvietis Roberts Freidgeims un Antons Kurakins. Taču dzeltenzilie nebijās draudīgā pretinieka. Ja bija iespēja, sita pa vārtiem no jebkuras distances, ja zviedri mirkli saminstinājās ar bumbu, tūlīt tika presingoti. Ahmeds Abdultaofiks nekautrējās ar bumbu lauzties cauri mājinieku aizsargiem - un ne bez panākumiem. Kad Vitālijs Rečickis laukuma centrā apspēlēja divus pretspēlētājus, zviedru komentētājs apmulsumā Ventspils pussargu nodēvēja līdzīgi kā slaveno čehu pussargu Tomāšu Rosicki.
Pamazām gan zviedri, kuri pirms spēles kā galveno uzdevumu izvirzīja bumbas neielaišanu, pārņēma iniciatīvu un uzbruka vairāk. Ļoti bieži viņi uzvarēja divcīņas Ventspils soda laukumā, bet somu arbitrs Anti Munuka allaž saskatīja pārkāpumus no mājinieku puses.
Otrā puslaika ievadā Abdultaofiks izspēlēja sieniņu ar Simonu Pauļu un nonāca viens pret vienu ar mājinieku vārtsargu Robinu Olsenu, notēmēja vārtu tālajā stūrī, paspēra bumbu garām vārtsargam un jau gandrīz sāka svinēt vārtu guvumu, taču... bumba atsitās pret vārtu staba iekšpusi un atlēca atpakaļ laukumā netālu no vārtu līnijas - pietrūka burtiski pāris centimetru.
Pēc tam gan dzeltenzilajiem sāka pietrūkt spēka, vairākiem futbolistiem bija krampji kājās, un jau 64. minūtē tika iztērētas visas trīs spēlētāju maiņas. Ventspils kreklā debitēja Ģirts Karlsons. Mājinieki pārņēma iniciatīvu, uzbruka asāk, un vārtsargs Olsens aizvien biežāk sāka spēlēt kā Manuels Neijers - tālu ārpus soda laukuma, jo tuvumā pretinieku nebija. Tomēr ventspilnieki nosargāja savus vārtus.