Auto žurnālists
Velorikša ir ļoti vienkāršs braucamrīks, kaut ko sačakarēt, to būvējot, ir grūti. Ja kāds tādas ražo Latvijā, tas ir tikai apsveicami.
Ap šo transporta veidu saceltā jezga ir īslaicīga - sašutuma pilnās runas paburbuļos un pāries. Tas ir ļoti nekaitīgs un videi draudzīgs transportlīdzeklis, kas pilsētas ielās satiksmei netraucē vairāk kā, piemēram, trolejbuss.
Ierobežot velorikšu satiksmi būtu absurds, un arī kaut kādu sertifikāciju izstrāde būtu pārmērība. Galvenais - lai iet uz priekšu un puslīdz pieklājīgi izskatās, tad jau viss būs labi. Jānis Krasovs
Velorikšu biznesā strādā trīs gadus
Protams, būtiskākā tehniskā īpašība velorikšām ir izturība. Cik izturīgs ir rāmis, riteņi, piedziņas mehānismi. Braucamrīki tiek lietoti ļoti smagos apstākļos - tas ir Vecrīgas bruģis, apmales, arī pasažieri ne vienmēr ir tie slaidākie, bet ormaņi - tie rūpīgākie braucēji.
Latvijā ir vairāki velorikšu ražotāji, pamatā tie ir individuālie komersanti, kas savā garāžā vai šķūnī tad arī sametina rāmi un saskrūvē riteņus. Šādas rikšas maksā no 200 latiem, bet dārgākās, ko esmu redzējis, ir vācu rikšas - par 5000 eiro. Tām jau ir elektriskā vai iekšdedzes dzinēja piedziņa, šīs rikšas ir arī mākslinieciski augstvērtīgas, bieži vien ieturētas retrostilā.