Toma Nikolsa 2007.gada Oskaram no Īrijas pieteiktā drāma Karaļi par sešu draugu likteņiem un ikdienišķo cīņu labākas dzīves meklējumos Londonā ir teātra lugas ekrāna versija, taču, pateicoties nudien izcili godīgam un skarbam aktieru tēlojumam un filmas bezkompromisu, bieži vien pat nepatīkamai, «diskomfortablai» intonācijai, nejūt nekādu teatrālismu. Piecus vistuvākos draugus - divus pusnodzērušos «lūzerus», divus «uz augšu» izsitušos proletāriešus un vienīgo veiksmīgo biznesa veci - uz pusi dienas atkal kopā saved viena no sešotnes pēkšņā nāve uz metro sliedēm. Negadījums vai kas cits?
No Konmāras atbraucis, tēvs savāc vienīgā dēla zārku, bet Londonā palikušajiem tiek dota puse nakts un īru pabi ar daudz alkohola, lai noskaidrotu, vai bijušo/esošo (?) draugu lozungs «viens par visiem, visi par vienu» te neatskan pretējās, pavisam necerētās, drūmās toņkārtās - no cilvēcisku attiecību cerības līdz nicinājumam nav pat ne metra. Un vai tikai šīs bēres (un atvadas no «brālības») viņus nešķirs uz visiem laikiem. Filma ir rūgta, bet pārāk patiesa, lai tajā neieklausītos. Jo stāsts ir par tieši tādiem, kas grib dzīvot kā cilvēki, tomēr - kaut kā nesanāk. Turklāt filmā uzšķērstā dzīves odere - Londonas sadzīves rasisms, alkoholisms, arī draugu nešpetnās attiecības (īru raksturs taču!) un noslāņošanās naudas un mantas dēļ - privāti man bija nežēlīgi rūgts atklājums - vismaz tā, kā to rāda šajā kino. Iesaku nopietniem cilvēkiem - laba, tīra manta iz dzīves. Atgādinājums, ka spēcīgs nacionālais kino var izdoties, ja ir spēcīgs stāsts bez meliem par cilvēkiem - pat ja to dzīve aizgājusi galīgi šķērsām. Un tas nav «pliks» sociālais kino.